Banku sektorā precīzi jūtams patiesais sabiedrības labklājības līmenis. Jūsu secinājumi atbilst makroekonomikas datiem, kas liecina par Latvijas tautsaimniecības augšupeju?
Bankas patlaban dzīvo citā ritmā nekā vispārējā Latvijas ekonomika, jo ekonomika jau atkopusies, bet finanšu industrija turpina cīnīties ar krīzes sekām. Papildu resursus prasa ne vien eiro ieviešana, bet arī tas, ka aizvien stingrāka kļūst finanšu sektora uzraudzība un regulācija. Minētie faktori bankām neļauj mesties attīstības dejā kopā ar eksportējošiem uzņēmumiem.
Kā bankas darbu ietekmēs pāreja uz eiro?
Latvija ir īpaša zeme situācijā, kad jāpāriet uz eiro, jo apgrozībā ir ļoti liels īpatsvars monētu, turklāt monētas ir samērā vērtīgas. To nopietni vajadzētu ņemt vērā ne tikai bankām, bet arī tirgotājiem. Iedzīvotājiem ieteicams jau līdz gada beigām no iemīļotajām latu monētām pāriet uz modernākiem maksāšanas līdzekļiem. Ja negribam tirgotājus pārlieku noslogot, vajadzētu sevi disciplinēt un sākt pierast iztikt bez sīknaudas. Tāpat jau pāreja uz eiro būs liels un arī interesants izaicinājums tirgotājiem.
Prognozējat, ka pāreja uz eiro palielinās bezskaidras naudas norēķinu popularitāti?
Esmu absolūti pārliecināts, ka tam tā vajadzētu būt. Jāteic, ka bezskaidras naudas norēķinu popularitāte Latvijā aug un palielinātos arī neatkarīgi no eiro ieviešanas.
Tomēr pastāv viedoklis, ka Latvijā – atšķirībā no vairākām citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm – joprojām ir populāri norēķināties skaidrā naudā.
Viens no iemesliem ir tas, ka apgrozībā ir šīs vērtīgās monētas, bet otrs – tas, ka Latvijā vēsturiski pastāv pelēkā ekonomika. Pieļauju, ka, tuvojoties eiro ieviešanai, ne tikai bankas, bet arī valsts institūcijas aicinās aizvien plašāk izmantot bezskaidras naudas norēķinus.
Mēs redzam, ka mūsu klienti pierod pie bezskaidras naudas norēķiniem, jo saprot, ka bankas karte ir ērtāks un drošāks maksāšanas līdzeklis. Ja bankas karte izkritīs no kabatas, cilvēks neko nepazaudēs, ja izkritīs no kabatas desmit lati, tad, visticamāk, būs zaudēti uz visiem laikiem. Tomēr joprojām saglabājies interesantais ieradums, ka, lielveikalā ieejot, cilvēki vispirms sastājas rindā pie bankomāta, izņem naudu un pēc tam skaidrā naudā samaksā par pirkumiem. Nav loģiska iemesla tā rīkoties, jo faktiski visos lielveikalos iespējams norēķināties ar karti.
Līdz ar eiro ieviešanu no valūtas maiņas zudušie ienākumi banku sektoru ietekmēs?
Ietekmēs kā nu kuru banku, bet nevar noliegt, ka bankai ar valūtas maiņu saistīti nopietni ieņēmumu posteņi, kas mērāmi daudzos tūkstošos latu. Bieži saka, bankas, lai šos turpmāk negūstamos ieņēmumus kompensētu, paaugstinās citu pakalpojumu maksu. Ja mēs droši zinātu, ka, piemēram, paaugstinot bankas kartes maksu no sešiem uz 16 latiem gadā, visi klienti sadarbību ar mums turpinās, tad droši vien mēs to darītu, bet tirgū jau tā nenotiek – banka, kas izvēlēsies agresīvāku politiku, paaugstinot pakalpojumu maksu, var zaudēt klientus. Tāpēc banku sektora spēlētāji raugās cits uz citu, vēro pārējo darbošanos un ir piesardzīgi.
Aktuāls jautājums ir banku pakalpojumu pieejamība reģionos, par ko diskutēts arī pie vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža.
Bankas filiāļu daudzums reģionos, manuprāt, būtiski nepalielināsies, bet bankomātu skaits aug un arī turpinās augt. Esam šogad bankomātu tīklu papildinājuši, turklāt jaunie bankomāti aprīkoti ne tikai ar izmaksas, bet arī ar iemaksas funkciju, lai bankomāts varētu daļēji izpildīt bankas filiāles funkcijas.
Piekrītat viedoklim, ka iemaksas bankomātu popularitāti nodrošina pelēkā nauda, ko cilvēki saņēmuši neoficiāli un tad dodas iemaksāt bankomātā, lai kontā būtu kredīta maksājumam nepieciešamā summa?
Es negribētu atbalstīt šo teoriju.
Tātad, jūsuprāt, cilvēki bankomātos iemaksā naudu, ko saņēmuši oficiāli?
Cilvēki jāvērtē tikai pēc tiem faktiem, kurus droši zinām. Manā rīcībā nav informācijas, kas liktu apgalvot – bankas klienti, kuri bankomātos iemaksā naudu, šo naudu nav nopelnījuši oficiāli. Turklāt kāpēc lai cilvēki pelēko naudu iemaksātu bankas kontā, tā padarot naudu redzamu? Ja cilvēkam ir neoficiāli ienākumi, tad naudu var iztērēt pirkumiem, par tiem norēķinoties tieši skaidrā naudā.
ES līmenī runā par finanšu darījumu nodokļa ieviešanu. Latvijai vajadzētu šādu nodokli ieviest, vai arī esat kategoriski pret?
Nevaram noliegt to, ka liela daļa no atbildības par finanšu krīzi, kas daudzas valstis skārusi pēdējā laikā, gulstas uz to finansistu pleciem, kuri pieņēma nepareizus lēmumus, bija pārāk vieglprātīgi, riskēja un varbūt arī dzinās pēc ātras, vieglas peļņas, tāpēc karmiski būtu pareizi, ja finanšu sektors par savu vieglprātību samaksātu. Protams, krīzē daudzi cilvēki cieta no pārmērīgām kredītsaistībām arī tāpēc, ka paši vieglprātīgi pieļāva – augsto ienākumu laiks nekad nebeigsies. Izvērtējot, vai atbildību par notikušo uzlikt parastam cilvēkam vai arī finansistam, kuram ir plašāka izpratne par ekonomiskajiem procesiem, jāatzīst, ka finanšu sektora atbildību pilnībā noliegt nevar.
ES līmenī tiek spriests arī par tā dēvētajiem jaunajiem banku glābšanas noteikumiem, ar kuru palīdzību paredzēts panākt, ka krīzes gadījumos izdevumi par finanšu sektora glābšanu gultos nevis uz nodokļu maksātājiem, bet paša finanšu sektora pleciem.
Šo ieceri būs grūti īstenot, jo ES dalībvalstīs ir milzīgas atšķirības gan valstu iekšējā likumdošanā, gan arī banku darbības regulējuma jomā. Nevar noliegt, ka ES institūciju ierēdņiem centieni sakārtot dalībvalstu finanšu sektoru uzliek lielu atbildību. Tāpēc jācer, ka plānotās izmaiņas ir balstītas ilgtermiņa domāšanā, un, pat ja sākotnēji ierēdņu lēmumi liekas grūti izprotami, laika gaitā tie radīs lielāku stabilitāti. Galvenais, protams ir, lai visi jaunumi tiek savlaicīgi paziņoti un bankas pagūst tiem sagatavoties.
Visu interviju lasiet ceturtdienas Dienā!