Fragmenti no intervijas:
Savā profesionālajā darbībā esat saskārusies ar dažāda veida bērnu tiesību pārkāpumiem. Sarunas sākumā gribētos, lai vismaz nosaucat, kādi tie ir.
Ir lietas, kuras saistītas ar bērnu izņemšanu no bērnunama, ir lietas, kas saistītas ar audžuģimenēm, bērnu nosūtīšanu uz ārvalstīm, tāpat ir gadījumi, kad pie manis pēc palīdzības vecāki vēršas no ārvalstīm…
Latviešu ģimenēm radušās problēmas ārvalstīs, nepieciešama viņu interešu aizsardzība?
Jā. Tāpat ir gadījumi, kad vecāki savā starpā strīdas. Ir tādi… es pat nevarētu viņus saukt par vecākiem… cilvēki, kuri gadus desmit neinteresējas par saviem bērniem, tad pēkšņi parādās, un viņiem šos bērnus atdod.
Jo likums ir viņu pusē?
Drīzāk es teiktu, ka likumi tiek nepareizi traktēti un piemēroti. Jo, pirmkārt, būtu jāievēro bērnu intereses, bet nezin kādēļ šo bērnu lietas izlemj pieaugušie, kam ir vienalga, ko domā bērni.
Ģenētiskā saikne svarīgāka par to, kādos apstākļos dzīvojis un turpmāk dzīvos bērns?
Tā sanāk. Piemēram, pagājušajā gadā bija Saitovas lieta. Es pati tajā nepiedalījos, taču man bija iedoti materiāli, ar tiem iepazinos. Un man pašlaik ir līdzīgs gadījums Dobelē. Arī tēvs deviņus gadus nebija interesējies par meitu. Māte nomira, nu viņš pēkšņi uzradies – "es gribu savu bērnu, es tūlīt atbraukšu ar policiju"…
Bērns kā mantojums, kā manta?
Kā mēbele, kam var atbraukt pakaļ un savākt. Viņš tā arī bija paziņojis – gribu, lai 1. septembrī viņa ietu citā skolā, gribu, lai viņa dzīvo pie manis. Un bāriņtiesa ir viņa pusē.
Es saku: atvainojiet, cilvēks deviņus gadus nemaksāja uzturlīdzekļus, neinteresējās par bērnu, par kādām ģimeniskām saiknēm mēs te varam runāt?!
Labi, ja ir vēlme uzticēt bērna audzināšanu tēvam, nevis vecvecākiem, tad varbūt tas jādara pakāpeniski – vispirms jāieceļ vectēvs par aizbildni, jo meitenīte pie viņa dzīvoja, un lai tad tēvs brauc, satiekas. Bija tiesas lēmums ļaut tikties pie vectēva, taču tēvs bija paziņojis, ka to nepildīs, mēs izvēlējāmies sociālo darbinieku kā saskarsmes personu, bet diemžēl sanāca tā, ka vai nu šai saskarsmes personai apnika braukt pie viņiem, vai laika nebija, un vienā dienā viņa paziņoja, ka vairs neesot vajadzīga. 21. aprīlī sociālais darbinieks izņēma meiteni no skolas, nodeva tēvam, un meitene vairs pie vectēva nebija atgriezta.
Kāds ir interesējies, vai tā tēva dzīves apstākļi ir atbilstoši bērna audzināšanai?
Kad meitenei prasa, vai viņa tur gribēja būt, viņa saka, ka ne. Viņa stāsta, ka jaunā ģimene dzer, ka no tēva nāk alkohola smaka, ka viņa visu laiku pavada vien ar pusmāsu.
Interese "savākt" bērnu saistīta ar iespēju saņemt pabalstus?
Man grūti teikt. Visticamāk, ka jā. Jo viņam ir uzturlīdzekļu parāds. Viņš pat izteicies, ka atradis veidu, kā šo problēmu atrisināt. Bet man arī bija aizdomas (nezinu, cik tās pamatotas, jo to neviens nebija pārbaudījis), ka šis tēvs varētu būt pedofils.
Kāds pamats tā domāt?
Pusmāsa piedzima, kad viņas mātei bija 16 gadu. Tātad faktiski seksuālās attiecības bijušas 15 gados. Kad man bija iespēja izjautāt tās ģimenes locekļus, izrādījās, ka minētais tēvs uzmācies vairākām nepilngadīgām ģimenes meitenēm. Tātad faktiski šim cilvēkam tādas tieksmes ir. Kādēļ tās neviens nepārbauda?
Ko var darīt šādā situācijā?
Bāriņtiesai bija jāvērtē šis risks. Tā vietā ar sociālā darbinieka palīdzību tēvs panācis, ka kopš 21. aprīļa meitene dzīvo pie tēva. Arī skolu viņš viņai nomainīja. 8. maijā vectēvs atnāca uz skolu un konstatēja, ka meitene visa zilumos, vectēvam atzinās, ka tikusi sista, kad tēvs centies atņemt telefonu. Bāriņtiesa saka, ka pārbaudījusi, ka meitenei telefons ir, par zilumiem noskaidrojusi, ka tie radušies rotaļājoties. Zilumi, tostarp zem acs? Nezinu, kā tad būtu jārotaļājas…
Ja mēs būtu Īrijā vai Lielbritānijā, tur katra persona, kuras faktiskā aprūpē ir bērns (kā šajā gadījumā bija vectēvs), ir tiesīga griezties tiesā bērna interesēs. Mums tāda aizsardzības mehānisma nav.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 7.jūnija, numurā!