Pēdējos padsmit gados radikāli ir mainījusies informatīvā telpa - lasījām grāmatas, avīzes, žurnālus, rakstījām vēstules. Tagad ir internets, mūs ietekmē milzīga informācijas masa. Kā tas maina cilvēkus?
Nebūšu oriģināla, sakot, ka tehnoloģiju progress ir cilvēces regress. Piemēram, GPS - ja cilvēks pierod to lietot, tas ir ērti, tas atvieglo dzīvi, taču esmu redzējusi arī cilvēkus, kuri, gadiem lietojot šo navigācijas sistēmu, kādudien nejauši aizmirst to mājās vai citu iemeslu dēļ nevar lietot un kļūst pilnīgi bezpalīdzīgi dzīves realitātē - nevar orientēties, atrast ceļu, sākas naturāla panika. Bet zinu arī pāris kungu, kuri joprojām nelieto mobilos telefonus - ne jau tāpēc, ka nevarētu tos nopirkt, tā ir apzināta viņu izvēle, līdzīgi kā es nelietoju GPS, jo gribu orientētos ceļā pati. Tad, lūk, jautājums ir par individuālo līmeni. Nav jau problēma tajā, ka mums pieejamas šīs tehnoloģijas vai liela informācija, problēma ir cilvēka paškontroles līmenī - kā tajā visā nenoslīkt, spēt orientēties, saglabāt savas komforta robežas. Neskriet līdzi kā mazam bērnam - ja visiem GPS, man arī; ja visi čato, es arī; visi taisa selfijus - es arī.
Vai tā ir kaut kāda cilvēciskā vājuma pazīme - nevaru būt pats, man jābūt kā citiem?
Bieži vien tas ir tā sauktās identitātes trūkums, ka persona nav sevi apzinājusies. Cilvēki it kā piedzimst divreiz: pirmoreiz tēvam, mātei, ģimenei, otrreiz - sev. Un ir cilvēki, kuri dzīves laikā nepiedzimst sev. Viņi ir izveidojuši kaut kādu paštēlu un kā mazi bērni pazaudējušies lielajā pasaulē, vadās pēc jautājuma: kā uz mani skatīsies. Bieži vien dzirdam šādus cilvēkus sakām: «mani tā sarāja», «mani tā apvainoja», «vai, kāds šodien lietus»... Mēs dzirdam mazu, bezpalīdzīgu bērnu. Vai saka: «Tādus mēslus rāda tā televīzija», - vai tu esi piesiets pie tā televizora? Ir taču iespēja to izslēgt, izvēlēties kaut ko citu, kaut vai lasīt grāmatu, kā minējāt sarunas sākumā.
Biju teātrī un starpbrīdī skatos...
Cilvēki iegrimuši telefonos?
Jā, kā tādi kāmīši! Taču mani šokēja divi jauni cilvēki, viņiem bija līdzi portatīvie datori. Es, protams, pievērsu tam uzmanību, domāju - varbūt cilvēkam ir kāds steidzams darbs, piemēram, jānodod kursa darbs, var būt visādi apstākļi. Taču arī agrāk ir bijis tā, ka steidzami jānodod darbs, vai tiešām cilvēks pat teātrī nevar atslābt, baudīt atmosfēru, pārdomāt, ko redzējis, izgaršot aktierspēli?! Bēdīgi kļuva. Iegāju zālē, nodzisa gaismas, bet redzu - vēl tur gaismiņa no telefona, vēl tur vairākās vietās... Cilvēki nevar atrauties no virtuālās pasaules pat tajā brīdī, kad tūlīt, tūlīt uz skatuves iznāks aktieri.
Varbūt cilvēks vairs nemāk dzīvot saskarsmē ar citiem, viņam vieglāk sarakstīties nekā sarunāties?
Cēloņseku sakarība - pie tā vēlāk nonāksim. Bet man ir vēl viens piemērs. Trolejbusā iekāpj jauns pārītis, un katrs darbojas savā telefonā! Par ko ir saruna? Par aplikācijām, par to, kas internetā, - tās arī ir attiecības caur starpnieku, nevis vienam ar otru, nevis par to, kā tu jūties un ko domā, bet par tehnoloģijām un tehnoloģijās. Agrāk mūs turēja informācijas badā, tagad ir otra galējība. Tie ir cilvēki, kuriem ir emocionālās un saskarsmes grūtības. Dators ir nedzīvas attiecības, nav jāspēj kādu uzrunāt. Jo uzrunāšana nozīmē, ka ir jāuzņemas iniciatīva, jāuzņemas atbildība un jābūt emocionālā iesaistē.
Sociālajos tīklos cilvēki komunicē faktiski ar svešiem cilvēkiem. Reizēm cits citu tajos sveic tuvi cilvēki.
Reiz ar meitu dzirdējām, kā radio kāda mamma sveica savu divpadsmitgadīgo bērnu.
Droši vien turpat blakus esošu. Svarīgākais ir, lai visi redz, ko vai kā dāvina? Eksponēties svešiem?
Ja es eksponējos, es parādu, cik esmu īpaša, cik īpaši varu apsveikt - radio, TV. Vai tik advancēta, ka varu to izdarīt tviterī. Un, jā, citi cilvēki redzēs, kā es mīlu savu bērnu vai vīru, vai māti.
Citi cilvēki svarīgāki par bērnu?
Bieži vien! Dažkārt tas ir simptoms attiecību fikcijai. Tāpat kā kapusvētki. Daudzi ārzemnieki jautā - kā to var salikt kopā - «kapi» un «svētki»? Tas, pie kā esmu nonākusi, - dažkārt dzīves laikā cilvēkam ir grūtības un bailes veidot cieņpilnas, mīlošas, sirsnīgas attiecības pirmām kārtām partnerībā starp vīru un sievu. Kad ģimenē ienāk bērniņš, sākas dalīšana, ko kurš darīs; tā arī ir bēgšana no tiešām attiecībām, proti, ir kaut kas - šajā gadījumā bērns -, caur ko runāt.
Cilvēki emocionāli distancējas, bet, kad kāds nomirst, sākas idealizācija - nāk kopt kapu, pieņem, ka «par mirušiem labu vai neko»; faktiski sākas attiecību ar mirušu cilvēku kopšana. Savā veidā tās atgādina virtuālās attiecības - kāpēc cilvēki pavada tik daudz laika virtuālajā vidē, ja tās faktiski ir mirušas attiecības? Feisbukā ir daudz cilvēku, ar kuriem esam emocionāli distancētās attiecībās, - mēs neejam pie viņiem uz tēju, neuzspēlējam bumbu, varbūt pat nepazīstam uz ielas.
Tuvākas attiecības kā traucēklis? Tāpat kā, šķiet, tiecamies pēc tādām kā informācijas putām - ziņu virsrakstu līmeņa zināšanām par notiekošo; dziļāks saturs prasa piepūli.
Apstākļi veicina virspusējību. Cilvēki baidās iet dziļumā, jo tas liek satikt pašam sevi, savas vērtības, emocijas. Vieglāk ir telefonā smaidiņu aizsūtīt. Es arī, protams, lietoju internetu, bet to uztveru kā līdzekli dzīves kvalitātei. Jautājums - kas ir indivīda dzīves kvalitāte - tikai būšana tur, internetā? Ja dzīvojam tehnoloģijās, mēs aizejam no dzīvām attiecībām un līdz ar to kaut kādā veidā emocionāli mirstam.
Jautājat, kāpēc tā notiek. Ir diezgan liels ego kults. Ja skatāmies uz tehnoloģijām - uz ko tās ir virzītas? Uz mūsu labsajūtu. Jā, ir ērtāk, ja ir putekļusūcējs, trauku mazgājamā mašīna utt.; par to paldies izgudrotājiem. Daudz laika iegūstam, bet daudz ko arī zaudējam caur to. Jo, no vienas puses, es esmu personība, pati nemazgāju grīdu, robots to iztīra, taču, no otras puses, tas kultivē ego, narcistisko paštīksmināšanos - es taču neiešu sevi apgrūtināt ar kaut ko tādu! Ja es esmu ar sevi pārņemts, man citus nevajag, viss, ko man vajag, - parādīt sevi, pakontaktēt tīklos -, ne uz ko citu neesmu ar mieru. Jo dzīvas attiecības prasa pašdisciplīnu, prasa personisko klātbūtni, prasa ievērot savas robežas un cienīt otra cilvēka robežas, bet tas ir neērti. Un tas iet dziļumā.
Maska, fasāde ir svarīgāka.
Parasti runā par iekšējo un ārējo drošību. Iekšējā drošība saistīta ar identitāti - raksturu, vērtībām, talantiem, prasmēm, pieredzi, pašapziņu, emocijām, iekšējo komfortu, vajadzībām, pat kaprīzēm vai dziņām, par kurām skaļi nerunā. Ārējā drošība - lakati, rotas, iesauļota āda, telefoni, fotoaparāti, izglītība, darbs, mājas, restorāns, kurā ēd, makbuki, draugu skaits feisbukā, ar ko cilvēks pazīstas, kādas grāmatas izlasa... Līdzsvars starp abiem būtu norma. Taču, jo lielāka iekšējā nedrošība, jo lielākas ārējās kompensācijas tas prasa. Ja iekšēji cilvēks sevi jūtas neapzinājies, viņam ir kompleksi, uzsvaru viņš liek uz ārējo drošību, lai visi redz, ka viņam viss kārtībā. Tie arī būs cilvēki, kuri lielā daudzumā lietos tehnoloģijas. Ja es esmu tur, tad es esmu visur - un tad ir droši.
Garīgums cilvēkiem bieži vien ir nesaprotams jēdziens, jo mašīnām jau garīgumu nevar kopt. Cilvēks kļūst par mašīnu: pārvietojas, ēd, kustas, viņam ir mērķi - visas līderības akadēmijas uz to virza, jau mazos bērnos potē, ka viņiem jābūt vinnētājiem. Tad nāk vinnētājs, kurš atsper ar kāju durvis un nejūt, ka viņam būtu jābūt neērti. Daudzi vecāki ir tik emocionāli distancēti, ka faktiski turpina bērniņu veidot par mašīnu, māca, ka jūtīgam būt ir bīstami, jo, ja tu esi jūtīgs, tu esi vājš. Tehnoloģijas palīdz zaudēt emocijas. Cēloņseku sakarība: no vienas puses, ja tev emociju jau nav vai ja to ir par daudz un tu tajās slīksti un ar iekšējo nedrošību galā netiec, tas savā veidā aizved pie tehnoloģijām. Telefoni, makbuki un viss pārējais kļūst par tavu ārējo drošību. No otras puses, tas pastiprina vēl lielāku iekšējo nedrošību: ja tu brauksi ar GPS, tad bez tā nevarēsi pakustēties. Kāda panika sākas cilvēkam, kurš aizmirsis mājās mobilo telefonu! Visa dzīve ir paralizēta!