Vispirms par kritizējamo šķirošanu vai nešķirošanu pēc to tautības. Zināms, ka etniskā piederība ir ļoti būtisks faktors Krievijā, vērtējot cilvēku rīcību. Īpaši pēdējā laikā. Mums būtu jāmācās no lielā kaimiņa un arī ko tādu jāievieš? Jāpieņem, ka latvieši ir nekritizējami tikai tāpēc, ka latvieši, lai arī ko darītu, bet visi pārējie jāvaino visos pasaules grēkos, kad vien tas iespējams un nepieciešams? Jeb tomēr jāpaliek pie Latvijā un rietumvalstīs daudz ierastāka principa, ka cilvēka rīcību vērtē neatkarīgi no tā tautības, dzimtes un tamlīdzīgām pazīmēm?
Ja uz šo jautājumu raugāmies plašāk, politikas līmenī, pieņemot, ka par latviešiem dēvējam valsts varas partijas un to pārstāvjus, mudinājums tos nekritizēt veido vēl greizāku bildi. Un atkal vedina salīdzināt ar Krievijas lielajos medijos vērojamo, kur vara tiek nemitīgi slavēta, bet visās valsts problēmās vainoti pie varas esošo nelabvēļi.
Kādreiz saka: ko jūs tos opozīcijā sēdošos nemaz nekritizējat? Bet – vai no viņiem kas atkarīgs? Vislielākā atbildība par to, kas notiek vai nenotiek valstī, ir tiem, kuri pie varas, tāpēc ir tikai loģiski, ka no viņiem arī visvairāk tiek prasīts; ja pelnījuši, viņi arī saņem vislielāko kritiku. Jo politiķim gluži kā bērnam laiku pa laikam jāvelta arī pa bargākam vārdam: neaiztiec uguni – apdedzināsies, neej gar kraujas malu – nokritīsi, nemelo – agri vai vēlu patiesība nāks gaismā, būs kauns, tev vairs neticēs. Skaidrs, ka arī jāslavē, ja kas labi padarīts. Bet ar uzslavām vien iztikt nevar, jo īpaši situācijā, kad politiskā kultūra vēl nav nostiprinājusies, partijas tā īsti vēl tikai formējas, politiķi savu darbību plāno pārsvarā īstermiņā, ir tendēti padoties populisma un personisko interešu vilinājumiem.
Un vēl viens aspekts šajā kontekstā – darboties tā, lai labāk valstij. Latvijai. Domāju, ka šo principu par īpaši nozīmīgu uztver ikviens Dienas lasītājs. Tikai katrs vadāmies pēc savas zināšanu bagāžas un pieredzes, katrs raugāmies savā laika mērogā, tāpēc konkrētu situāciju, problēmu risinājumu vērtējumi var pat radikāli atšķirties. Un tas ir normāli. Svarīgi šādā brīdī nevis ierauties savā «patiesības čaulā», bet mēģināt saprast, kāpēc arī cita skatījums varētu būt patiess. Pat ja tāds pirmajā mirklī nešķiet.