Pirmais un bēdīgākais, ko visi esam pamanījuši līdz ar Latvenergo monopolstāvokļa formālo novēršanu, ir tas, ka cenas pieaug, nevis samazinās. Konkurences apstākļos teorētiski bija jābūt otrādi. Tiesa, par konkurenci pagaidām runāt pāragri - augsto cenu turpmākajam periodam noteicis pats Latvenergo, pēc visa spriežot, mājsaimniecības kā klienti citus spēlētājus īpaši neinteresē - tirgus par mazu un nabadzīgu. Problēmas rada arī laikus - pirms liberalizācijas - neizbūvēti starpsavienojumi ar Ziemeļvalstīm.
Iepriekš tika runāts, ka igauņu kompānijām it kā esot interese par elektrības pārdošanu Latvijā ne tikai juridiskajām, bet arī fiziskajām personām. Šobrīd izskatās, ka tā gluži nav. Lai gan elektroenerģija Igaunijā ir lētāka, tās piegādi Latvijā sadārdzina problēmas starpsavienojumos. Ne velti arī mūsu pašu LatvenergoIgaunijā biržā iegādātu elektroenerģiju turienes patērētājiem spēj piedāvāt par aptuveni 6% lētāk nekā mums. Alternatīvos piegādātājus visdrīzāk interesē vienīgi neliela daļa lielo patērētāju, kas vienā līgumā var apvienot vairākus īpašumus. Savukārt daudzie mazo rēķinu klienti var interesēt vienīgi komplekso pakalpojumu sniedzējus, kā Baltcom, kam elektrības piegāde vienā paketē ar telekomunikāciju pakalpojumiem kalpo arī kā mārketinga rīks.
Sakot, ka turpmāk elektrība būs dārgāka, un kā pirmie nosaucot jauno cenu, Latvenergo visai demonstratīvi paceļ intereses latiņu, raida signālu tirgum, pievilina. Ņemot vērā, ka Latvenergo ir pelnošs uzņēmums arī ar šībrīža tarifiem, nav izslēgts, ka šāda rīcība ir politisku interešu diktēta, lai nebūtu tā, ka arī pēc liberalizācijas ir tikai viens vai divi tirgotāji. Pagaidām gan šīs solis augļus nav nesis.
Latvenergo jau ilgstoši bijis tādā kā politisko spēlīšu ķīlnieka lomā. Iepriekš uzņēmums, arī acīmredzot politiska spiediena ietekmē, bija ieviesis ekonomiski nepamatotu īpaši labvēlīgu tarifu tiem, kas patērē vismazāk. Tagad šai, pamatā mazturīgo klientu, kategorijai, kurai no svara katrs maciņā palikušais cents, elektrības cenas sadārdzinājums ir visaugstākais - pat vairāk par 40%, kā liecina Swedbank Privātpersonu finanšu institūta aprēķini. Līdz ar to Latvenergo, aktīvi komunicējot gaidāmo elektrības cenu kāpumu, faktiski nostāda sevi pret šo sabiedrības daļu. Valsts pārstāvji, kas agrāk lielījās ar it kā sociāli atbildīgo pieeju, dīvainā kārtā tagad klusē. Kaut šajā situācijā paralēli Latvenergo komunikācijas kampaņai par jaunajiem spēles noteikumiem arī valstij un pašvaldībām bija aktīvi jāinformē mazturīgo auditorija par sociālās palīdzības saņemšanas iespējām.
Kopumā ņemot, lai arī sāpīga, elektrības tirgus liberalizācijas pieredze ir ļoti noderīga, lai izvairītos no līdzīgām kļūdām, lemjot par ātrāku gāzes tirgus liberalizāciju. Jau tagad skaidrs: kamēr nav infrastruktūras alternatīvām piegādēm, neko vairāk par cenu pieaugumu pēc it kā tirgus atvēršanas sagaidīt nevaram.