Gadi paiet. Pagātnes spozme ārvalstu brīnumdarus interesē aizvien mazāk. Jo īpaši tāpēc, ka vide, kur mīt visu apjūsmotā princese, nu nemaz nerosina uz romantiskām domām. Visapkārt grausti, koka apbūve avārijas stāvoklī, nolaists parks ar bijušo kūrortpoliklīnikas ēku, ietves bēdīgā stāvoklī. Atbaida arī turpat netālu izvietotais sociālās aprūpes pansionāts, kurā liela daļa pacientu ir ar kriminogēnu pagātni un alkohola problēmām, kā arī narkoloģiskais un psihoneiroloģiskais atveseļošanās centrs. Vienīgais, kas piesaista tūristus (un arī tikai šauru interešu grupu), ir velonoma dzelzceļa stacijā. Kādreizējās sanatorijas apkārtnē nav nevienas kafejnīcas vai cita veida atpūtas infrastruktūras. Nav arī cilvēku. Ielas tukšas. Vārdu sakot - pamests nostūris, par ko deputāti atceras tikai priekšvēlēšanu laikā, stāstot kārtējās pasakas, ka paši pirkšot to vistu, kas dējot vien zelta olas.
Eh, kā cilvēkiem gribas ticēt tiem brīnumiem! Savēlē augstajos domes amatos lielākos pasaku stāstītājus, bet vismaz Ķemeros no tā jau gadiem ilgi nekas nemainās. Nav jau arī nekāda pamata pārmaiņām - itin nekas netiek darīts, lai vidi ap Ķemeru simbolu padarītu investoriem pievilcīgu. Arī vēlme pašai pašvaldībai pirkt bijušās sanatorijas ēku vērtējama vien kā klajš publiskās naudas izšķērdēšanas mēģinājums, jo daudzkārt lielākas summas vēl jāiegulda (tostarp jau pieminētās apkārtnes savešanai kārtībā), lai varētu sākt cerēt uz daudzmaz intensīvu atpūtnieku plūsmu. Skaidrs, ka pašvaldībai tik milzīgas naudas nav.
Tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst, ka Ķemeri ir ne gluži pašas nabadzīgākās pilsētas daļa. Tik daudz kā savest kārtībā vidi ap objektu, ko Jūrmala ieinteresēta nākotnē redzēt kā tai ienākumus nesošu, pašvaldība varēja jau sen. Ja nesapņotu par brīnumiem un skatītos uz situāciju reāli. Kompleksi. Gan no vietējo iedzīvotāju, gan tūristu, gan potenciālo investoru skatpunkta.
To, ka ar atmiņām par izbijušu greznību un taciņām rāmām pastaigām vien ir par maz, pēdējās desmitgadēs lieliski nodemonstrējusi Sigulda. Kādreiz tūristus vietējie uztvēra kā tādu siseņu mākoni, kas divreiz gadā (ievziedu un lapkriša laikā) uzrodas, visu nobradā, piesārņo, iztukšo pārtikas veikalus un pazūd, bet tagad, pateicoties plašajai tūrisma infrastruktūrai, ko veido arī privātuzņēmēji, iebraucēji tiek gaidīti cauru gadu. Un visi ir ieguvēji.
Arī Ķemeru gadījumā svarīgākais būtu radīt magnētismu, kāpēc cilvēki gribētu turp braukt vēl un vēl. Ja Ķemeri ir slaveni ar saviem dabas resursiem - dziednieciskajiem avotiem un dūņām -, nav saprotams, kāpēc Jūrmalas pašvaldība jau sen nav to pārvērtusi par veselības svētceļojumu vietu, piesaistot privātās ārstniecības iestādes daudzu mazu spa un atveseļošanas centru izveidei tieši Ķemeros. Tad būtu pamats cerēt uz kārtīgu investoru piesaisti arī bijušās sanatorijas ēkai.