Kad valdībā kāds nāk klajā ar nesaprotamu vai dīvainu iniciatīvu, gluži spontāni gribas vaicāt: kam tas izdevīgi? Šajā gadījumā izskatās, ka ministrija vairāk rūpējusies par vispārējā kārtībā nodokļus maksājošo uzņēmumu interesēm, nevis nodarbinātajiem, kā pati deklarē. Tas ir dīvaini, ņemot vērā, ka ziņojumu gatavoja Labklājības, nevis Ekonomikas ministrija. Un vēl šis gājiens tulkojams kā piesegs valsts nespējai pilnā mērā iekasēt nodokļus (par to gan būtu jāsatraucas Finanšu ministrijai) - ir vispārzināms, ka ēnu ekonomika ir vismaz pārdesmit procentu apmērā, aplokšņu algu saņēmēju skaits joprojām ir liels (tam gan nav nekāda sakara ar mikrouzņēmumiem, kas ir visdisciplinētākie nodokļu maksātāji, jo tiem nodokļu administrēšana ir vislabāk pārskatāma - 9% no ieņēmumiem).
Jā, mikrouzņēmumos strādājošo maksājumi sociālajā budžetā ir mazāki nekā valsts un pašvaldību iestādēs vai vispārējā kārtībā nodokļus maksājošos uzņēmumos strādājošajiem. Taču kāpēc šajā salīdzinājumā tiek ignorēta tā nodarbināto daļa, par ko nodokļi vispār netiek maksāti, - bēdīgi slaveno aploksnīšu saņēmēji? Tāpēc, ka mikrouzņēmumu nodokļa maksātāji ir viegli identificējami, uz tiem var gluži vai ar pirkstu parādīt, sakot: re, kur sliktie, pie visām problēmām vainīgie. Patiesie nodokļu nemaksātāji ir nezināmi - viņu it kā ir ļoti daudz, bet kā kopumu tos neviens nav redzējis, pieķert var tikai dažus, turklāt, tiklīdz par tiem sāk runāt, sākas pārmetumi - ko tad jūs viņus neķerat? Nevarat? Varbūt tad ejiet prom, nāks citi vietā un varēs?
Tātad reālu problēmu risinājuma vietā tiek radīta pseidoproblēma un pseidorisinājums. Ja tās būtu vējdzirnavas kā Dona Kihota gadījumā, labi, lai nu izbļaustās pret tām, ja tas šķietami līdz. Taču šajā gadījumā negācija tiek vērsta pret gandrīz 40 tūkstošiem mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju, kuri būtu nevis valsts "uzbraucienu" ceļā atstājami bez darba, bet gan visādi atbalstāmi, lai spētu izaugt no šī mikrouzņēmuma statusa līmeņa, un tad jau arī problēma ar sociālajām iemaksām atrisinātos.
Visabsurdākais visā šajā stāstā ir tas, ka valsts pati ir radījusi spēles noteikumus - iespēju dibināt mikrouzņēmumus, un tas starptautiski novērtēts kā viens no progresīvākajiem risinājumiem bezdarba un nelegālās (puslegālās) nodarbinātības problēmu mazināšanai, un vienlaikus augstas šīs pašas valsts amatpersonas nemitīgi meklē ceļus, kā šos noteikumus publiski degradēt un beigu beigās atcelt. Kāda gan uzticība valstij var būt uzņēmēju skatījumā pēc šādiem manevriem? Vai labklājības ministrs domā, ka par maz vēl no valsts aizbraukušo?