Fragments no intervijas:
Kā, jūsuprāt, būtu jārīko simtgades pasākumi?
Dievs nedod, ka atkal sāktos kā trīsdesmito gadu beigās - par padomju laikiem nemaz nerunāju, tur bija citi lozungi -, bet arī Ulmaņa laikā būvēja sazin kādas baļķu pilis, uzstādīja milzu karogus... Svētkus taču var daudz vienkāršāk un labāk sarīkot, bez pārmērīga pompozuma.
Pagaidu būves paliekošas koncertzāles vietā.
Nu dabīgi - būtu labāk apsolījuši, ka uz to laiku būs koncertzāle. Tā būtu vērtīga dāvana latviešu tautai, ņemot vērā, cik daudz mums ir izpildītāju ar pasaules vārdu. Svinībās galvenais ir piesaistīt labus māksliniekus, sagatavot programmas gan klasiskās mūzikas koncertiem, gan vieglajam žanram. Mūzikas kultūra mums, paldies Dievam, ir labā līmenī, varam daudz ko izdarīt. Ja būtu koncertzāle, rastos lielākas iespējas uzaicināt arī pasaules klases kolektīvus. Šodien nevar iztikt ar vienu Operas zāli - tā jau arī nav domāta koncertiem.
Pieminējāt cenzūru. Pavisam nesen no Dziesmu svētku repertuāra tika ņemta ārā dziesma vārdu "Vēl nāks piektais gads" dēļ.
Tāpēc jau saku, ka jāsmaida, kad redzi, cik līdzīgi ar padomju laiku daudz kas notiek. Satiku Jāni Peteru, viņš saka: kas tas ir - mums to dziesmu jau padomju vara ar pirmo reizi neļāva, to vēl varēja saprast, un tauta tāpat to dziedāja kā himnu. Bet ko darīt, ja dziesma tagad nevēlama? Atliek vien pasmaidīt un paiet malā. Ko te kādam pierādīsi? Es koncertos nospēlēju, cilvēki joprojām ceļas kājās, it sevišķi vidējā un vecākā paaudze.
Tagad tāda kā modes lieta ir lamāt tos māksliniekus, kuri uzstājas Krievijā.
Ar to jau tu esi gandrīz vai noziedznieks. Es atvainojos, ja aizejam tik stulbos aizspriedumos pret krieviem, tad kāpēc visi skrēja uz Barišņikova izrādi? Labi, es zinu to politisko situāciju, bet neiesaistiet tajā kultūru un māksliniekus! Garanča nesen tur dziedāja kolosālā koncertā. Bija jāaizliedz? Vai Marisam Jansonam pateiksiet, ka viņš nedrīkst diriģēt Pēterburgā? Beidziet! Apstājieties vienreiz!
Tas ir normāli visā pasaulē, ka operdziedātājs šodien uzstājas Tokijā, rīt uzstāsies Ņujorkā, parīt varbūt Maskavā, pēc tam Parīzē. Tikai mēs tam pievēršam pārlieku lielu uzmanību. Tas ir tāpat, kā, ja kādā Amerikas hokeja komandā ir viens latvietis, mēs par to runājam tā, it kā visa komanda sastāvētu no latviešiem. Bet viņš tur mūsējais ir viens! Pārējie - kanādieši, krievi, čehi. Un tur būtisks ir tikai tas, kā tu spēlē, nevis no kurienes nāc. Tieši tas pats operā - kā tu dziedi. Un konkurence ir nežēlīga. Padomā, kad angļi izsludina konkursu mūziklā, piesakās ap 4000 kandidātiem uz lomu.
Kāds ir mūsu mūziķu līmenis, ja runājam par spēju konkurēt pasaulē?
Instrumentālistiem līmenis ir labs - ir pietiekami daudz spēcīgu mūziķu. Starp citu, Latvijas Radio nodibinājām orķestri, kas ir ļoti labā līmenī. Džeza mūzikas starptautiskajā apritē mēs vēl varētu ieiet. To redz arī Rīgas ritmos - pie mums brauc viens otrs pasaules klases izpildītājs, un mūsu orķestris nepaliek kaunā.
Ar dziedātājiem gan ir problēmas. Tā sauktajā starptautiskajā popmūzikas tirgū ielauzties nevaram. Operā tas ir citādi - ja tev Dievs devis superbalsi, tev ir visas cerības būt pamanītam. It sevišķi tenoram. Bet popmūzikā liela nozīme ir valodai, kurā uzstājies. Lielais tirgus ir tiem, kuri uzstājas krievu vai angļu valodā. Krievi arī neko daudz nav sasnieguši pasaules mērogā, bet viņiem ir viena liela priekšrocība - teritorija. Vācieši joprojām vairāk fokusējas uz savu šlāgermūziku. Angļus var apskaust, ka visas viņu dziesmas ir internacionālas. Mēs strādājam ļoti lokālam, turklāt mazam tirgum. Es ļoti cienu savu valodu un uz savas ādas to esmu izbaudījis visvairāk - Latvijā populāra dziesma ārpus valsts tikpat kā neizskan.
Menedžmentam arī noteikti ir milzu nozīme.
Tiešām labi prot organizēt savas koncertturnejas Prāta vētra. Viņiem tā lieta ir profesionāli nostrādāta.
Bet vēl par šo tēmu - kad tu aizej uz tiem pašiem amerikāņu izpildītāju džeza koncertiem, redzi, kā viņi māk strādāt ar publiku - viņš pusi no koncerta norunā, un tas ir interesanti, ar jokiem, stāstiem vai nu par savu ģimeni, vai piedzīvoto, un pa vidu padzied. Bet mēs, mēli izkāruši, dragājam vienu dziesmu pēc otras.
Tradīcijas vai apmācības vaina?
Nezinu. Arī mūsu aktieri pasākumus vada pamatā pēc scenārija, kas priekšā uzrakstīts. Tā nevar. Uzmest aci var kādu reizi, ja jānosauc kāds uzvārds, bet uz skatuves tev ir jābūt brīvam.
Kā jums pašam klājas pēc lielajiem satricinājumiem ar Krājbankā zaudēto naudu?
Ja kāds naudas ziņā ir cietis Latvijā, tad es laikam visvairāk - trijās bankās esmu zaudējis savu godīgi pelnīto naudu. Tas, kas notika ar Krājbanku, bija vislielākā afēra. Es gribu aiziet kādreiz pie ģenerālprokurora parunāt. Cik no turienes tika smelta ārā airBaltic un citu nauda jau pēc tam, kad tā banka bija aiztaisīta ciet. Es taču to visu labi zinu. Mēs vēl cerējām uz Satversmes tiesu, bet ne, tur mūs nogremdēja galīgi - sanāca, ka ir pareizi nozagts, tinieties. Un tie cilvēki, kas bija iesaistīti, tepat kaut kur staigā. Vēl vairāk - viņi iekārtojušies labos darbos, ja runājam kaut vai par to pašu "fuktuk" dāmu (Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) iepriekšējā vadītāja Irēna Krūmane - red.), kura strādā valsts bankā. Tagad Krājbankas īpašumi iedoti vienai kompānijai, kas uz tā rēķina dzīvo un lielu naudu saņem. Tātad viņi tērē manu un daudzu cilvēku naudu, kas faktiski tika nozagta.
Pēdējais brīnums, kas mani skar, - jūsu fotogrāfs var atnākt kādreiz nofotografēt - mani ir iemūrējuši mājās. Pretī dzīvokļa logiem būvē viesnīcu. Ar kaimiņiem zvanījām uz domi, teicām: lai jau būvē to viesnīcu - pret to nav iebildumu -, bet lai nav tieši logiem priekšā. Neviens neklausās. Virtuvē man jau ir tumsa - siena priekšā logam. Tāpēc tagad varu skaļi pateikt: Rīgas dome jau pasniegusi dāvanu man uz jubileju, kas būs janvārī, - pieļāvusi, ka mani iemūrē. Un to viesnīcu būvē baigākā tempā - caurām dienām un naktīm. Dievs dod, lai tādā tempā Latvijā būvētu koncertzāli, tad es paciestu, ka aizmūrē kaut pilnībā to logu. Mēs vērsāmies tiesā, un zini, kāda atbilde? Kamēr notiks tiesas izmeklēšana, būvdarbus nepārtrauks.
Mani gan, paldies Dievam, tik viegli nogremdēt nevar, bet skaidrs, ka tas aizvaino.
Tajā pašā laikā es nevaru sūdzēties. Dopings manā darbā labā nozīmē ir tas, ka es izeju uz skatuves un jūtu to attieksmi, kas nāk no zāles. Paldies Dievam, man vēl tā iespēja ir. Bet viegli nav. Šis žanrs ir nežēlīgs, vairāk pa spēkam jaunatnei.
Tuvojas liela jubileja. Jau gatavojaties?
Jā, diemžēl nāk virsū tas datums, par kuru es sevišķi runāt negribu. Bet kaut kas ir jādara - mūziķi arī gaida banketu (smejas).
Pamatkoncerti būs Nacionālajā teātrī. Man visi prasa, kāpēc tieši tur, es savā stilā atbildu: jo vistuvāk mājām (smejas). Un man patīk teātra atmosfēra, esmu teātra fans, lai gan mani arī par teātra slepkavu mēdz saukt.
Jo slēdzāt opereti?
Operete ir otrs. Bija arī tā sauktais Valsts komjaunatnes teātris, ko neviens nezin kāpēc vairs nesauc par komjaunatnes, tikai par Jaunatnes teātri. Negribu šo tēmu izvērst, jo es varu pierādīt savu taisnību, citiem emocionāli ir sava taisnība, bet es uzskatu: ja teātris vai kāds atsevišķs mākslinieks vairs nevar piesaistīt publikas uzmanību, tad tam jābeidz uzstāties. Vai jāreorganizējas, pārslēdzoties uz kādu citu žanru. Nežēlīgi? Jā. Bet arī, ja lugu teātrī nenāk skatīties, to noņem no repertuāra. Vēl jau savulaik bija arī pārmetumi, ka ieviesu konkursu sistēmu. Man teica: kā tad Latvijas Tautas māksliniekam būs uz konkursu jāiet? Jā, būs jāiet, teicu. Jo tas nosaukums šodien vairs neeksistē, tas bija citā valstī piešķirts.
Visu interviju ar Maestro Raimondu Paulu lasiet pirmdienas, 30.novembra, avīzē Diena!