Arī Saeimas mājaslapā, kur rudens, ziemas un pavasara sesiju noslēgumā regulāri lasāmas ziņas par deputātu veikumu aizvadītajā periodā, redzams, ka likumu grozījumu skaits krietni pārsniedz no jauna tapušos. Tā, piemēram, šī gada ziemas sesijā deputāti pieņēmuši 57 likumus – 15 jaunus un grozījumus 42 likumos.
Protams, neviens likums nevar tikt rakstīts uz mūžiem. Laiki mainās, arī likumu normām jāmainās. Jautājums vienīgi par grozījumu iemeslu – tie jāpieņem, jo esošās normas novecojušas vai tāpēc, ka pieņemtas nepārdomāti un rada varbūt pat vairāk kaitējumu nekā labumu?
Problēma ar biežo likumu un citu normatīvu grozīšanu zināma jau krietni sen. To īpaši bieži aktualizējušas Latvijas uzņēmēju organizācijas, norādot uz tā radītām grūtībām plānot biznesa attīstību. Iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš 2012. gada decembrī izdeva pat īpašu rīkojumu Tieslietu ministrijai izstrādāt priekšlikumus tiesiskā regulējuma pārmērīgas jaunrades mazināšanai skaitā un apjomā, kā arī radīt priekšnoteikumus pārāk detalizēta un sīkumaina tiesiskā regulējuma novēršanai. Valdībā tika akceptēti attiecīgi noteikumi, tie ļāva problēmu mazināt, taču, kā redzam no jau piesauktā mikrouzņēmumu nodokļa piemēra, nelāgus politiķu ieradumus pieņemt nepārdomātus lēmumus ar normatīva palīdzību vien iznīdēt nav iespējams. Un nevajadzētu arī, jo tas būtu saistīts ar jauniem riskiem –, piemēram, pieņem brāķi, bet nevar to novērst, jo pašu pieņemts likums to liedz. Pat ja tas stājas spēkā tikai pēc kāda laika, tiem, uz ko attiecas konkrētā norma, jādzīvo drudžainā neskaidrībā (ja nu norma arī pēc nākamajiem labojumiem ir nejēdzīga?).