Mazais bizness ir nozīmīgs tautsaimniecības balsts daudzās valstīs ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē. Mēs zinām globālā mērogā slavenus veiksmes stāstus, kā no niecīga dažu entuziastu dibināta uzņēmuma izaug starptautisks koncerns un daudzās valstīs populārs zīmols. Arī analizējot Latvijas ekonomisko situāciju, nevar noliegt, ka valstij kopumā būtu izdevīgi, ja uzņēmīgi cilvēki nevis dotos strādāt uz ārzemēm, bet veidotu savu mazo biznesu, nodrošinātu darba vietu sev un, ja paveicas, vēl dažiem līdzcilvēkiem, maksātu nodokļus mūsu valstij. Par spīti dažu skeptiķu, kuri principā ir negatīvi noskaņoti pret jebkādu mazo biznesu, kriticismam, arī Latvijā ir uzņēmumi, kas, izauguši no viena cilvēka idejas, gadu gaitā pārtop par visumā veiksmīgiem projektiem.
Tomēr ir kāds "bet". 2015. gadā stājas spēkā Saeimas pieņemtais lēmums par mikrouzņēmuma nodokļa paaugstināšanu no 9% līdz 11%. Jāatceras, pret nodokļa paaugstināšanu asi iebilda ne vien šādu uzņēmumu īpašnieki, bet arī respektablas uzņēmējus pārstāvošas organizācijas, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Turklāt LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš vairākkārt norādīja, ka argumenti par labu mikrouzņēmuma nodokļa paaugstināšanai ir vāji. Ja nodoklis tiek paaugstināts tāpēc, ka savairojošies uzņēmumi, kuros strādājošie pierunāti vai pat piespiesti pārformēties no darba ņēmējiem par mikrouzņēmumu dibinātājiem, tas liecina par nodarbinātības vidi uzraugošo valsts institūciju kapacitātes trūkumu un, iespējams, arī par to, ka šīs institūcijas nebauda pietiekami lielu iedzīvotāju uzticību. Savukārt pretarguments mikrouzņēmumos iesaistīto vājajai sociālajai aizsardzībai ir Endziņa Dienai un citiem medijiem sacītais – mikrouzņēmums ir tikai pirmais solis, bizness var augt un uzņēmums var pārtapt par SIA ar lielu darbinieku skaitu un ievērojamu apgrozījumu.
Būtu loģiski, ja ministri un Saeimas deputāti ieklausītos valdības vadītājas teiktajā, ka iedvesmojoši ir cilvēki, kuri rada sev darba vietas, un visiem spēkiem censtos padarīt vienkāršāku uzņēmējdarbības sākšanu mērķtiecīgiem, godīgiem sava biznesa veidotājiem. Iespējams, tieši šāds ceļš laika gaitā sekmētu Latvijas tautsaimniecības stabilitāti. (100% garantijas, ka tā notiks, protams, nav, jo ir dažādi ekonomiku ietekmējoši faktori, to vidū arī ģeopolitiskie riski.)
Savukārt, ja politiķi mazā biznesa segmentā saskata milzīgas problēmas, tad arī varētu būt konsekventi un strādāt pie tā, lai Latvijai izdotos piesaistīt lielas ārvalstu investīcijas vērienīgu ražojošu uzņēmumu veidošanai un rezultātā rastos jaunas darba vietas. Patlaban, atskatoties uz pēdējā laikā īstenoto politiku tautsaimniecībā, rodas iespaids, ka notiek mētāšanās starp diviem atšķirīgiem virzieniem – mazā biznesa attīstības veicināšanu «esi pats sev darba devējs» stilā un mudinājumu vairākumam iedzīvotāju turēties pie darba ņēmēja statusa.