Fragments no intervijas:
Kad runājam par būvniecību, īpaši, ja gadās kāds skandāls, divi vārdi, kas visbiežāk tiek akcentēti, ir: kvalitāte un izmaksas. Ir kaut kas pavirzījies uz priekšu normatīvu, prakses tendenču ziņā, lai par šīm tēmām mēs varētu runāt bez tik liela satraukuma, kā ierasts?
Skandāli ir tie, kas novērš uzmanību no svarīgākā. Kvalitātes jautājumi ir ļoti aktuāli. Turklāt ne tikai pašā būvniecībā, bet arī visā būvniecības procesā - sākot jau no pasūtījuma, projektēšanas, būvmateriālu ražošanas, pašas būvniecības, līdz pat nekustamā īpašuma apsaimniekošanai. Katrā no šiem posmiem ir ārkārtīgi būtiski saprast, kas tad ir svarīgi, kas nav. Pēdējā gada laikā prasības attiecībā uz kvalitāti ir augušas. Un tas ir ļoti labi.
Daudz gan dzirdēts, ka prasības augušas vairāk birokrātisko procedūru ziņā. Kontrolētāji vairāk ir juristi, kurus interesē pareizi aizpildīti papīri, nevis būvniecības eksperti, kas apskata objektus.
Es domāju, ceru, ka mēs esam tikuši mazliet pāri tās sinusoīdas sāpīgākajam punktam ar šo pārprasto kontroli, birokrātisko reakciju uz to, kas un kādā veidā jāsasniedz. Šobrīd mēs vairāk runājam par to, kā mēs konstruktīvi varam risināt jautājumus.
Kas ir tie "mēs"?
Industrija kopumā. Ar to domāju ne tikai būvniekus vai projektētājus, bet arī dialogu starp valsts institūcijām, kontrolējošām institūcijām un nozari. Šis dialogs ir sācies. Un tas ir labs sākums, lai mēs tiešām nonāktu līdz jēgpilnam risinājumam. Šobrīd gan jāsaka, esam iezīmējuši vien virsrakstus, kas ir svarīgi, bet tā lielākā daļa no melnā darba vēl jādara.
Attiecības starp ģenerāluzņēmējiem un atsevišķu darbu izpildītājiem būtu jāregulē ar likumu vai savstarpējiem līgumiem?
Patlaban attiecības tiek regulētas ar līgumiem, lielā mērā šeit problēmu nav. Problēmas sākas, ja ir dažādas atkāpes no tā, ko abas puses vēlējušās sasniegt.
Bet arī tur vainīgo var noskaidrot. Piemēram, ja bēdīgi slavenās skrūves ir problēmu cēlonis, visai viegli noskaidrot, kurš tieši tādas ir izvēlējies.
Jā, protams. Līdz ar to ir jābūt ārkārtīgi skaidri noteiktai atbildībai visos ķēdes posmos. Kas ir pasūtītāja atbildība, kas ir projektētāja, būvkonstruktora atbildība...
Un tas jāparedz likumā?
Vispirms ir jābūt kopējai izpratnei par to. Šādas izpratnes vēl nav. Ja vispirms būs likums un tad veidosies izpratne, kāpēc ko esam kā paredzējuši, ir liels risks, ka situācija var vienīgi pasliktināties. Jo tad atkal būs birokrātiska reakcija uz ļoti praktisku un svarīgu jautājumu. Patīkami, ka kopējā izpratne par to, ka šie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi, jau ir izveidojusies. To redzam pēc tā, cik liela uzmanība pievērsta visiem nozares jautājumiem. Sabiedrībai nu ir svarīgi, ka būves tiek būvētas kvalitatīvi, tā, lai ir droši un ilgam laikam. Netiek pieļautas ne mazākās atkāpes vai kļūdas. Un tas ir ļoti pozitīvi. Ja šāda izpratne izveidojusies, mēs tālāk varam strādāt pie konkrētiem risinājumiem.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 5. septembra, avīzē Diena!