Fragments no intervijas:
Jūs vadāt zivju pārstrādes uzņēmumu, kas iepriekš bijis starp desmit lielākajiem nozarē. Līdz šī gada sākumam aptuveni 95% produkcijas eksportējāt uz Krieviju. Tagad ražošana teju apstājusies. Kāpēc?
Tikai ekonomiskās situācijas Krievijā pasliktināšanās dēļ. Rubļa vērtības krituma dēļ vienā brīdī šis bizness kļuva neizdevīgs. Mēs vēl janvārī izskatījām iespēju samazināt produkcijas cenu, lai nezaudētu tirgu, bet nekas neliecināja par situācijas stabilizēšanos tuvākajā nākotnē, tāpēc bijām spiesti pārtraukt tradicionālā produkta ražošanu un atlaist aptuveni 170 darbinieku.
Ar Krieviju bija samērā viegli strādāt - milzu pieprasījums, varēja ražot un visu, ko saražoja, varēja pārdot. Bija gan klupieni, kad viņus skāra krīzes, - ja nemaldos, 1994. gadā, tad 1998. gadā, pēc tam vēl bijuši dažādi ekscesi, neskaitot politiskos mēģinājumus ar kaut kādām neatbilstībām standartiem, bet tas bija pārejoši. Tā kā šobrīd - tā nekad nav bijis.
Esat meklējuši alternatīvus tirgus?
Tradicionālo produktu - šprotes eļļā -, kas orientēts uz Krievijas patērētāja gaumi, citur piedāvāt noteikti nav jēgas. Milzīgs pieprasījums pēc tā ir vienīgi Krievijā, ne velti Latvija bija izveidojusies par šprotu ražošanas lielvalsti.
Uz citām bijušajām padomju republikām arī nav vērts vest?
Tur pirktspēja ir vēl zemāka. Tiklīdz sākās problēmas ar ekonomiku Krievijā, visi ražotāji pievērsa uzmanību citām bijušās savienības valstīm, taču pat labos laikos tur atdeve nebija tāda, lai ražošanu orientētu uz šiem tirgiem.
Un vietējais tirgus?
Ražotāju mums ir daudz, tāpēc ar šprotēm eļļā ir pilni vietējo veikalu plaukti plašā sortimentā. Ražotāji konkurē ar cenu, bet arī tai ir savas robežas - nevar tirgot preci par cenu, kas ir zem pašizmaksas.
Šobrīd Saeimā tiek skatīts Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma projekts, kas, cita starpā, atvieglos vietējo pārtikas ražotāju attiecības ar tirgotājiem.
Nezinu, ar kādām legālām metodēm, bet pilnīgi normāli būtu, ja pašu valstī vietējo ekonomiku atbalstītu daudz jūtamāk. Es gan nesaukšu produktu veidus, bet ir zināmi konkrēti piemēri, kad mūs, kā saka, noliek pie vietas citos tirgos - un ne tikai Krievijā, bet arī tepat kaimiņos Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Ungārijā, Čehijā - ar kaut kādām it kā neatbilstībām noteiktām prasībām. Bet mēs paši visu esam gatavi pieņemt - nāciet tik krāmējiet pilnus mūsu veikalu plauktus ar savām precēm! Kaut arī tas rada grūtības pēc tam atrast vietu vietējo ražotāju produkcijai.
Sarunas sākumā minējāt, ka bijāt spiests atbrīvot no darba ap 170 cilvēkiem. Rojas novada mērogam tas ir ļoti daudz. Vai bija interese no pašvaldības, kādām valdības institūcijām, kā jums var palīdzēt, lai ātrāk atgūstat iepriekšējos ražošanas apjomus?
Sagaidīt šodien kādu atbalstu no valdības puses?... Es atvainojos, ka man tāds viedoklis, bet, manuprāt, mums vispār nav valdības. Kāda runa var būt par valsts attīstību, ja ārlietu ministrs var atļauties runāt vienalga ko, kas ienāk prātā vai ko naktī nosapņojis, un pēc tam kolēģi tajā pašā valdībā atrunājas, ka tas tikai personiskais viedoklis?!
Ir problēmas, ar ko būtu valdībai jātiek galā, bet tā pat necenšas, jo ministriem jau ne par ko nav jāatbild. Ne par darbiem, ne vārdiem, ne par nekā nedarīšanu. Algu viņi saņem no mūsu nodokļos nomaksātā, tērē budžetu, ko veido nodokļu maksājumi. Ja pēc kāda gada kāds uzņēmējs vairs nespēs maksāt nodokļus, to pamanīs tikai tad, ja tādu būs daudz, un arī tad tik pēc gada varbūt domās, ko iesākt. Es esmu sapratis vienu: ko pats vari izdarīt, tas jādara, ar to jārēķinās, bet gaidīt kādu atbalstu no valdības puses... tāda doma sen izsapņota un izslimota.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 23.aprīļa, avīzē Diena!