Septembra sākumā nācās piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu. Latvijā īsā, iespējams, tieši sabiedrisko attiecību veidošanas nolūkā organizētā vizītē bija ieradies Lattelecom un Latvijas Mobilā telefona (LMT) privātā īpašnieka, Zviedrijas uzņēmuma Telia Company AB vecākais viceprezidents Roberts Andersons. Viņš sniedza interviju laikrakstam Diena, kurā, komentējot ideju par abu telekomunikāciju uzņēmumu apvienošanu, skaidri un gaiši paziņoja: “Mēs esam gatavi akceptēt milzu investīcijas apvienotā uzņēmuma attīstībā. Tieši īpašnieks, nevis menedžments, pieņem lēmumu par investīcijām. Vienlaikus, ja dialogs beigsies bez rezultāta, mūsu vēlme investēt pašsaprotami ievērojami samazināsies. Es varu godīgi atzīt, ka šādā gadījumā mūs daudz vairāk interesēs nevis investīcijas, bet gan peļņas gūšana. Tāda ir kapitālisma loģika”.
Jāatzīst, ka Telia vēlme abus uzņēmumus apvienot nevienam nav noslēpums. Pārsteidz negaidīti asais un klaji nediplomātiskais tonis, kādā šī vēlme šoreiz tiek izteikta. Tādēļ, neskatoties uz to, ka neesmu nedz satiksmes, nedz ekonomikas ministrs, kuri tieši atbild par sakaru nozari, valsts kapitāla daļa pārvaldi un privatizācijas procesu, es tomēr uzskatu par savu pienākumu reaģēt uz šiem izteikumiem. No turpmākās investīciju politikas modernākajās sakaru tehnoloģijās ir atkarīga arī Latvijas reģionu attīstība un to iespējas attīstīt t.s. digitālo ekonomiku, kas ir obligāts priekšnosacījums reģionu attīstībai un depopulācijas procesa apturēšanai.
Lai labāk kļūtu saprotama Telia pārstāvja izteikumu būtība, ir jāņem vērā konteksts. Atgādināšu, ka augusta sākumā tika prezentēts valdības uzdevumā pasūtītais KPMG Baltics, Superia un Sorainen pētījums “Valsts stratēģijas rīcībai ar Lattelecom un LMT kapitāla daļām izstrāde”, kurā tika apskatīti vairāki abu telekomunikāciju uzņēmumu nākotnes scenāriji. Pētījums tika skatīts Ministru kabineta sēdē, un tika panākta vienošanās, ka Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar Satiksmes ministriju līdz 5. oktobrim ir jāsagatavo konkrēti priekšlikumi, kā rīkoties ar valsts kapitāla daļām abos uzņēmumos. Ministru prezidents Māris Kučinskis augusta beigās publiski atzina, ka valdība šobrīd nodarbojas ar padziļinātu jautājuma analīzi, un ir apņēmusies līdz oktobrim sniegt savu redzējumu. Māris Kučinskis arī apliecināja, ka valdībai ir jāsaglabā kontrole abos telekomunikāciju uzņēmumos, lai tie nenonāk tādu īpašnieku rokās, pār ko Latvijai nav nekādas ietekmes. Tas ir pamatoti, ņemot vērā, ka lielākie telekomunikāciju uzņēmumi valstī LMT un Lattelecom ir Latvijai un tās drošībai stratēģiski nozīmīgi..
Tātad valdība šobrīd nodarbojas ar rūpīgu jautājuma analīzi, kas nav iespējama bez valsts politikas telekomunikāciju nozarē precīzas definēšanas. Ir jābūt skaidriem valsts mērķiem - vai tā ir pēc iespējas lielākas konkurences panākšana tirgū un pēc iespējas zemāka cena, vai tie ir vismodernākie pakalpojumi, vai tā ir sakaru drošība un maksimāls pārklājums, ieskaitot, piemēram, Latvijas televīzijas programmu pieejamību pierobežas reģionos? Mūsu privātajam partnerim uzņēmumos Lattelecom un LMT ir skaidri pateikts, ka jau šoruden valdība nāks klajā ar izsvērtu atbildi, kas vislabāk atbilst Latvijas valsts un tās pilsoņu interesēm.
Diemžēl, procesa vidū, nesagaidot valdības slēdzienu, Telia vadības pārstāvis ir publiski atļāvies komentāru, kas balansē uz šantāžas robežas - ja jūsu izvēlētais abu uzņēmumu attīstības modelis neatbildīs mūsu interesēm, turpmākas investīcijas sakaru modernizēšanā mēs bloķēsim un nodarbosimies ar klaju naudas “izpumpēšanu” no Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu kabatām! Intervijā viņš arī norāda uz Telia jauno stratēģiju - pakāpeniski atteikties no darbības Āzijas tirgos un koncentrēties uz Baltijas jūras reģionu, tajā izveidojot vienotu un spēcīgu uzņēmumu, kas darbotos gan fiksēto, gan mobilo, gan interneta sakaru un TV apraides jomā. Būtība ir skaidra - Telia acīmredzot labprāt apvienotu Lattelecom ar LMT, iegūstot noteicošo kontroli apvienotajā uzņēmumā.
Cits jautājums - vai šis plāns atbilst Latvijas valsts un tās iedzīvotāju interesēm? Konkurences padome ir norādījusi uz pārlieku lielo ietekmi, kādu apvienotais uzņēmums iegūtu Latvijas tirgū, apdraudot konkurenci. Jāņem vērā, ka Lattelecom un LMT jau šobrīd ir lielākie spēlētāji gan fiksētajā un mobilajā balss, gan datu pārraidē, gan arī TV apraidē. KPMG Baltics un partneru pētījums rāda, ka apvienotajam uzņēmumam būtu kopumā 52% daļa Latvijas telekomunikāciju tirgū. Vienlaikus abi uzņēmumi kontrolē ievērojamu daļu no elektronisko sakaru tīkliem un kabeļu kanalizācijas infrastruktūras. Situāciju no konkurences, valsts drošības un attīstības viedokļa vēl sarežģītāku padarītu valsts kontroles zaudēšana šajā uzņēmumā.
Pat tad, ja valdība izšķirtos tikai par Lattelecom un LMT apvienošanu, ir jautājums, kādus resursus būtu nepieciešams ieguldīt kontrolpaketes saglabāšanai apvienotajā uzņēmumā? Kā norādījuši eksperti, šobrīd valstij abos telekomunikāciju uzņēmumos vai nu tiešā veidā caur Privatizācijas aģentūru, vai arī caur citiem valstij piederošiem uzņēmumiem pieder 51% kapitāla daļu. Ņemot vērā mobilo tehnoloģiju dominanti pasaulē, ir ļoti ticams, ka LMT kapitāla daļu tirgus vērtība būtu lielāka, nekā Lattelecom. Ņemot vērā abu uzņēmumu savstarpēji saistīto īpašnieku struktūru (piemēram Lattelecom pieder 23% LMT kapitāla daļu), tas var nozīmēt, ka valstij kontrolpaketes saglabāšanai apvienotajā uzņēmumā vajadzēs maksāt Telia ievērojamu kompensāciju, vai arī šo kontrolpaketi būs jāatdod privātajam partnerim.
Līdz ar to, es gribētu aicināt savus kolēģus valdībā ļoti rūpīgi iedziļināties visās šī sarežģītā jautājuma niansēs, vispirms vienojoties par izsvērtu un visas sabiedrības interesēm atbilstošu stratēģisko redzējumu par to, kādam nākotnē jāizskatās Latvijas telekomunikāciju tirgum un kāda ir tā stratēģiskā nozīme nacionālajai drošībai, valsts ekonomiskajai attīstībai un atbilstība Latvijas iedzīvotāju interesēm. Tikai pēc tam ir iespējams objektīvi lemt arī par Lattelecom un LMT valsts kapitāla daļu likteni, tostarp iespējamo uzņēmumu apvienošanu. Savukārt Telia pārstāvjus es aicinu būt pacietīgiem, respektēt Latvijas valsts suverenitāti un tās demokrātiski ievēlētās valdības tiesības rūpīgi izvērtēt situāciju un pieņemt Latvijas sabiedrības interesēm visatbilstošāko lēmumu. Ar spiediena metodēm sarunās iespējams panākt tikai aizdomas un neuzticēšanos. Par telekomunikāciju nozares nākotni Latvijā pirmkārt ir jālemj Latvijas valstij, nevis ārzemju kompāniju pārstāvjiem.
Latvietis
sniegs