Ja rudenī nāks otrais vilnis, būsim tam psiholoģiski gatavāki

Kā jūs raksturotu šā brīža noskaņojumu sabiedrībā?

Ja mēs skatāmies visas krīžu fāzes un kā tas notiek psihoemocionāli, tad sākumā bija liels entuziasms, bet tad tā kā noplaka. Tagad kopējais pozitīvisms nav pārāk augsts, bet lēnām un pragmatiski tomēr nostabilizējas. Cilvēki nedaudz pierod pie situācijas un sāk tai adaptēties.

Pozitīvisms tādā ziņā, ka vairs nešķiet, ka pasaules gals klāt?

Sākums bija tāds, ka visi bija noskaņojušies – tūdaļ sadosimies rokās, uzvarēsim to [Covid-19] –, bet pēc tam bija vilšanās, jo izrādījās, ka cilvēki mirst un tas ir smagi. Šobrīd ir tā, ka it kā mēs krīzi esam pievarējuši, it kā nav tik traki arī ekonomikā un ir mērens optimisms.

Kā ar baiļu sajūtu šajā laikā?

Protams, ka tāda bija. Pirmajā brīdī bija jau minētais entuziasms, un pēc tam tas aizgāja līdz tam, ka tas viss ir patiešām nopietni, tas iedvesa bailes, un bija kritums. Tagad var teikt, ka no bedres pašas apakšas mēs lēnām sākam līst ārā. Tomēr, protams, ka bailes saglabājas joprojām. Joprojām ir daudz cilvēku, kuri baidās pat no mājas iziet ārā.

Kas visas šīs bailes veido?

Es domāju, ka tam ir dažādi iemesli. Vissliktākais ir neskaidrība. Piemēram, ja ir gripas epidēmija, tad mums ziņo, cik ir saslimušo, zinām, ka tā katru gadu atkārtojas, kad sākas, kad beidzas. Līdzīgi ar ērcēm – zinām, kad ērces ir aktīvas un kad mazāk aktīvas. Bet šajā gadījumā visiem ir neskaidrība. Labi, tagad parādās kāda pirmā pozitīvā informācija par vakcīnām. Tās varētu būt gada beigās, tādēļ mēs kaut kādas nosacītas beigas it kā redzam. Tajā pašā laikā daudz tiek runāts par to, ka, iespējams, kaut kādas sekas paliek pēc Covid-19 pārslimošanas. Neziņa ir arī par to, kāda būs imunitāte, cik tā būs stabila. Arī par to – ja tagad mēs šo vīrusu uzvaram, bet nākamais nāk atkal kāds cits.

Otra lieta ir saistīta ar ekonomiku. Daudz cilvēku ir zaudējuši darbu, viņi neredz, kā attīstīsies nākotne, un tas viss rada tādu kā protestu un neapmierinātību. Piemēram, arī šā brīža ASV nemieri, kas saistīti ar Black lives matter, lielā mērā ir sakrituši ar to [Covid-19 laika] neapmierinātību.

Vai mēs tad varam teikt, ka šis Covid-19 laiks atklāj cilvēku patieso dabu?

Es domāju, ka jums ir lielā mērā taisnība, tomēr tas neattiecas tikai uz konkrēto Black lives matter kustību. Tomēr arī tur ir ļoti daudz lietu, kurām cilvēki vienkārši pieslēdzas klāt, ir nemotivēta agresija, tā nav tikai kaut kādu mērķu demonstrācija vai ideja. Tie bieži vien ir spontāni uzplaiksnījumi. Tas pats arī ar citiem cilvēkiem – viņi ir līdz kaut kādai robežai noturēti, viņam ir bailes, viņi jūt sasprindzinājumu, nedrošību. Pirmkārt tas ir par savu veselību, dzīvību, ģimeni, bet nākamajā brīdī sākas lietas, kas saistītas ar ekonomiku. Cilvēks psiholoģiski ir līdz pēdējai robežai sevi noturējis – skaidrs, ka nāk ārā tā patiesā daba.