Pēc mēnesi ilgām spekulācijām par to, kāda varētu būt nākamā valdošā koalīcija, kā saka, ledus mazliet ir izkustējies – ir ievēlēta Saeimas vadība, bet valdības vadībai Valsts prezidents ir izvēlējies Jaunās konservatīvās partijas līderi Jāni Bordānu. Ir sajūta, ka drīz tiksim pie jaunas valdības, vai tomēr ne?
Visādi var būt. Mani nekādā ziņā nepārsteidz tas, kas un kā līdz šim ir noticis un kas vēl turpinās notikt, jo tas viss lielā mērā izriet no vēlēšanu rezultātiem. Mēs redzam samērā daudz partiju, kas ir pārvarējušas piecu procentu barjeru, mēs redzam, ka līderim (Saskaņai) ir salīdzinoši maz vietu un ka ar to citi nemaz netaisās runāt par iesaistīšanos koalīcijā, tas nozīmē, ka pārējiem potenciālajiem līderiem ir tik maz vietu, ka nākas runāt par ļoti plašas koalīcijas veidošanu. Arī ņemot vērā, ka priekšvēlēšanu laikā bija pretnostatījums starp nosacīti jaunajām partijām un vecajām partijām, tas bija sagaidāms, un likumsakarīgi, ka šādos apstākļos valdības sastādīšana nebūs ne viegla, ne vienkārša.
Bet pretnostatījums ir arī starp politiskajiem spēkiem, kas Saeimā ir pirmo reizi, – jau preses brīfingā pie Valsts prezidenta KPV LV premjera amata kandidāts Aldis Gobzems paziņoja, ka nekādā gadījumā nebūtu gājis Attīstībai/Par! virzītā Arta Pabrika vadītā valdībā, jo tas esot saistīts ar oligarhiem un sazin vēl ko. To var tulkot arī kā mēģinājumu samazināt atbalstu Bordānam, izgāzt viņa centienus veidot valdību, radot blakus konfliktu.
Šeit ir runa par līderiem un viņu ego. Man šķiet, ka, arī kopumā raugoties, par politiskajiem līderiem parasti kļūst cilvēki ar lielu un hipertrofētu ego. Tas, ka kāds no viņiem nav gatavs pēc pirmā mājiena pakārtoties kādam citam, tāpat vien būt pakļautības pozīcijā, no psiholoģiskā skatpunkta ir tikai loģiski un saprotami.
Būtu dīvaini, ja būtu vērojams kaut kas cits nekā tas, ko redzam.
Tieši to paredzot, pagājušajā nedēļā komentārā Dienai rakstīju, ka šo līderu pretnostatījumu vissaprātīgāk būtu izjaukt, Valsts prezidentam paziņojot, ka neviens no viņiem nespēj pārliecināt par savu spēju nodrošināt pietiekamu balsu skaitu valdības apstiprināšanai, tāpēc visi trīs noraidāmi, un tad lai partijas nāk kopā un domā par kompromisu.
Kāpēc? Satversme taču nenosaka, ka automātiski notiek kas ļauns, ja kādam uztic sastādīt valdību un viņš to nespēj paveikt. Valdību taču var mēģināt veidot neskaitāmas reizes!
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 8. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
jurists