Nu, nomainīs vadītāju, kādu laiku vēl pieskatīs, tad aktuālākas būs citas problēmas un tie paši, kas tur strādāja (jo visus jau nenomainīs, tas nav darbs, ko daudzi iekārotu), turpinās tur strādāt, kā nu prot un grib. Līdz nākamajam skandālam? Vai varbūt tomēr ne. Varbūt šoreiz tie, kam lemšana par šo lauciņu, nevis imitēs sakārtošanu, nomainot vien vadītāju, bet gan parūpēsies, lai uz labo pusi radikāli mainītos visa šādu pacientu aprūpes sistēma?
Rietumvalstīs kaut kā šādus skandālus nemana, kaut kā neticas, ka pie mums visa problēmas sāls tikai un vienīgi personāla zemajā atalgojumā un no tā izrietošajā speciālistu iztrūkumā.
Psihoneiroloģiskajās slimnīcās atrodas arī tādi bērni, kuriem tur uzturēties nevajadzētu, secinājusi Veselības inspekcijas vadītāja Indra Dreika. Varbūt ar to arī jāsāk – jāveic pamatīga nosūtīšanas uz šīm slimnīcām, ārstēšanas un aprūpes revīzija, ieviešot arī kontroles un atbildības mehānismus.
Atbild Gunta Anča, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētāja:
Jā, protams, vainīga ir situācija – tā, kura ievelk, tā, kas liek un piespiež labus cilvēkus darīt sliktas lietas, tā, kurā nav dotas izvēles iespējas…
Sliktā sistēma, kas patiesībā ir tik ērta, jo attaisno jebkuru darbību – bērnu ieslēgšanu bērnunamu istabiņās, gadiem ilgu paturēšanu gultā tad, ja ir invaliditāte, fiksācija vai vienkārši piesiešana slimnīcā.
Vai to dara sistēma? Patiesībā jau to dara cilvēki…
Sistēmu mainīt ir dārgi, sarežģīti, ilgi – gandrīz neiespējami… Vai tas nozīmē, ka viss paliks nemainīgi? Vai tas nozīmē, ka tiem bērniem, kuriem tieši šobrīd tik ļoti nav paveicies un viņi ir iekļuvuši sistēmā, savas dzīves laikā izrauties tā arī neizdosies? Vai tas nozīmē, ka, gaidot mistisko sistēmas maiņu, vienkārši turpināsim norakstīt mūsu Latvijas cilvēkus?
Janka
Trollis JT
ee