"Pēdējās gribas rīkojums ir ļoti personisks lēmums. Diemžēl notāri ļoti bieži ir liecinieki nopietnām nesaskaņām starp tuviniekiem, un to cēlonis ir tieši aizgājēja novēlējumu saturs," stāsta Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš. Viņš lēš, ka aptuveni 80% gadījumos aizgājēja tuvinieki nav apmierināti vai ir pārsteigti par testamenta saturu.
Ja cilvēks vēlas, lai viņa īpašums tiktu sadalīts citādā kārtībā, nekā paredz likums, piemēram, atstājot lielāko tiesu savas mantas ne pirmās pakāpes radiniekiem, viņš to var paust savā pēdējās gribas rīkojumā jeb testamentā. Ar testamentu cilvēks pauž pēdējo gribu, un tā palicējiem pēc viņa aiziešanas mūžībā būtu jāciena. Diemžēl ne vienmēr tā ir. Tāpēc mantojuma lietas nebūtu ieteicams apspriest ārpus ģimenes, bet, iespējams, dažās ģimenēs ir vērts šo jautājumu detaļās necilāt arī starp vistuvākajiem radiniekiem, ja savstarpējās attiecības ir saspīlētas,” iesaka LZNP priekšsēdētājs.
Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad cilvēks nolēmis testamentu sastādīt un glabāt mājās, nevis pie notāra. Kā uzsver Jānis Skrastiņš, privāts testaments var netikt izpildīts dažādu apsvērumu dēļ. Visbiežāk šādi testamenti glabājas tikai pie personas, kas to rakstījusi, un var gadīties, ka tas mantojuma lietā var nenonākt, ja mantinieks nezina par tā eksistenci un atrašanās vietu. Tāpat tas var tikt atrasts jau pēc tam, kad mantojuma lieta jau nokārtota un manta sadalīta. Tomēr galvenie riski, kas jāņem vērā – pašrocīgi rakstītu testamentu ir ārkārtīgi viegli viltot, kā arī apzināti vai netīši iznīcināt. “Ja citiem ģimenes locekļiem vai kādam no tuviniekiem ir zināms jūsu testamenta atrašanās vieta un saturs, un kādam tas rada vilšanos, tad gadījumā, ja šī persona papildus savam aizvainojumam, nav visai godprātīga, kārdinājums dokumentu “nejauši” iznīcināt var ņemt virsroku pār respektu pret jūsu izdarīto izvēli,” norāda zvērināts notārs.
Savukārt pie notāra sastādītam jeb publiskais testaments ir garantija, ka tas nekur nenoklīdīs un vajadzīgajā brīdī stāsies spēkā, jo notariāli apliecināts testaments tiek reģistrēts Publisko testamentu reģistrā. Šajā reģistrā esošie testamenti ir pieejami ne tikai notāriem Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs. Tas ir īpaši būtiski mūsdienās, kad tik daudz cilvēku no Latvijas ilgstoši vai uz visiem laikiem devušies darba un dzīves gaitās ārzemēs.
“Gan privātu, gan pie notāra sastādītu testamentu var mainīt kaut ik stundu, un katram jaunam mantiniekam var sacīt – esmu Tev atstājis visu, kas man ir. Tuvinieku starpā var rasties nesaskaņas, un tad testaments atkal tiek mainīts. Nav noslēpums, ka tieši šādu iemeslu dēļ daudzās ģimenēs rodas konflikti,” norāda Jānis Skrastiņš.
Tāpēc gadījumā, ja, piemēram, mājas īpašniekam ir absolūti skaidrs, kam viņš vēlas savu nekustamo īpašumu atstāt, testamentam alternatīva iespēja ir mantojuma līguma noslēgšana. Atšķirība ir fundamentāla – kamēr testamentu iespējams mainīt un atsaukt bez mantinieka ziņas, mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās gribas rīkojums nav vienpusēji atsaucams. Tas ir prioritārs attiecībā pret testamentu, vēlāk taisīts testaments mantojuma līgumu neatceļ. Šajā gadījumā abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu, kas tiks saglabāta mantiniekam. Mantojuma līgums mantiniekam piešķir nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu, un šis fakts ir saistošs arī trešajām personām, ja tiek ierakstīts zemesgrāmatā kopā ar atzīmi, ka mantojuma atstājējs viņam piederošos nekustamos īpašumus var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu.