Skolotājs: Kā palīdzēt skolēniem mācīties un padarīt mācību procesu pēc iespējas daudzpusīgāku?

Uzziniet vairāk par Z paaudzi

Patiesībā skolotāju ietekmes arsenāls ir ļoti ierobežots. It sevišķi mūsdienās. Vēl joprojām tiek tiražētas pedagoģijas grāmatas, kuras atgādina, ka skolotājam viss jāparāda ar savu piemēru. Vēlies cītīgu, atbildīgu, empātisku, iniciatīvas pārbagātu, godīgu, laipnu, tolerantu un kādu tik vēl ne skolēnu? Tad vispirms pats tāds esi. Taču šobrīd skolas solā ir tā dēvētā Z paaudze, kas pazīstama arī kā online un iekštelpu paaudze jeb cilvēki, kuri ir dzimuši pēc dažādiem datiem no 1996.-2000. līdz 2010.-2012.gadam.

Viņi ir ļoti atšķirīgi no iepriekšējām paaudzēm: nenoturīgāki pret stresu, depresīvāki, labāk audzināti, vientuļāki, neatkarīgi savos spriedumos, zinošāki tehnoloģijās un, visbeidzot, viņiem pieaugušo izpratnē nav autoritāšu, viņiem ir vienaldzīgi tituli (The Economist, 2019). Precīzāk sakot, šīs paaudzes autoritāte ir internets (Graham, 2018). Līdz ar to mūsdienu skolēni nav gatavi sekot jūsu piemēram, it sevišķi, ja jūs to pozicionēsiet kā ļoti pareizu.

Tāpēc pirmais padoms: ja jebkas no nupat minētā par Z paaudzi jums nebija iepriekš zināms, pēc iespējas vairāk uzziniet par to, kā arī alfa jeb digitālo mazuļu paaudzi, jo viņi nonāks skolas solā jau pārskatāmā nākotnē, un zinātnieki atkal sola bez pārspīlējumiem jaunu civilizāciju. Jebkuru iegūto informāciju par šo paaudzi var pārvērst par praktisku stratēģiju. Piemēram, jūs uzzinājāt, ka mūsdienu skolēni ir vairāk pakļauti stresam. Ko ar to iesākt? Esiet pēc iespējas mierīgi un nosvērti, maksimāli izskaidrojiet savu rīcību un tās motīvus, padalieties ar skolēnu, ko jūs darāt, lai pārvarētu stresu, vai vēl labāk – izdariet to kopā.

Iedvesmojiet izdarīt vairāk

Indijā, valstī ar otru lielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē, 89% vecāku uzskata, ka matemātika ir sarežģītākais mācību priekšmets (Cuemath, 2018). Arī citās valstīs, kur ir veiktas līdzīgas aptaujas, matemātika pārliecinoši izvirzījās vadībā. Par Latviju man neizdevās atrast ticamus datus, taču varu izteikt subjektīvu novērojumu, ka ļoti bieži no vecākiem dzirdu: "Mēs ģimenē neesam matemātiķi, tas vienkārši nav mūsu gēnos," un tikpat kā nekad – apgalvojumu, ka matemātika padodas spoži un tiek mantota no paaudzes paaudzē.

Psiholoģi teiktu, ka šim vairākumam vecāku piemīt "fiksētais pasaules skatījums" (fixed mindset), kuram raksturīgs viedoklis, ka matemātika ir dabas dots talants – cik gēnos ir ielikts, tādi arī būs panākumi. Ja skolēns uzaug, dzirdot šos nostāstus, saskaroties ar grūtībām viņš tikai gūst apstiprinājumu tam, ka matemātika nav domāta viņam: "Nu re, man patiešām nav talanta. Es tā arī zināju, ka man nesanāks." Vairāk nekā pirms 30 gadiem veikts pētījums parādīja: ja mammas teica savām meitām, ka viņām savulaik skolā neveicās matemātikā, tad meitu rezultāti matemātikā kritās gandrīz acumirklī (Eccles & Jacobs, 1986).

Vecākiem un skolotājiem ar šādu skatījumu būtu ļoti svarīgi censties pieņemt "izaugsmes pasaules skatījumu" (growth mindset), ka skolēns, cītīgi strādājot, var sasniegt faktiski jebkuru mērķi. Pētījumi rāda, ka skolēni ar šādu skatījumu neizdošanos vai grūtības uztver kā izaicinājumu, tādēļ pieliek vēl lielākas pūles un tādēļ parasti tiek galā ar uzdevumu (Boaler, 2016; Dweck, 2006).

Līdz ar to otrs padoms: sarunāties vajag, taču prātīgi jāizvēlas tēmas – protams, ar sarunu par to, ka matemātika ir pārāk sarežģīta, jūs iegūsiet tūlītēju saskaņu ar skolēnu, tomēr ilgtermiņā lielāka jēga būs no tā, ka stiprināsiet viņa pārliecību par to, ka viss izdosies, kaut arī sākotnēji šī mantra varētu nebūs īpaši populāra.

Runājiet skolēniem saprotamā valodā

Manuprāt, zinošākā eksperte Latvijā paaudžu jomā, kura ir smalki izpētījusi mileniāļu, Z paaudzes un digitālo mazuļu īpašības, ir Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene. Pērn intervijā raidījumam Māmiņu klubs viņa skaidroja: "Mēs nevar prasīt no mūsdienu bērniem paklausību, jo viņi no pirmās dzīves dienas ar mātes pienu ir uzņēmuši priekšstatu, ka viņu vajadzības ir pašas galvenās." Z paaudzes skolēni tik bieži jautā – kāpēc mēs to darām, kur man tas noderēs, kā tas ir saistīts ar manu karjeras izvēli? – ne jau tādēļ, lai pakaitinātu skolotājus un vecākus, bet gan tādēļ, ka viņi domā citādākās, racionālākās kategorijās nekā pieaugušie.

Izcils piemērs interneta resursam, kurš respektē Z paaudzes komunikācijas veidu, ir VAS Latvijas dzelzceļš izveidotā mājaslapa skolotājiem, skolēniem un vecākiem www.steamup.lv. Šajā lapā sabiedrībā zināmi cilvēki dalās, kur viņi savā ikdienā izmanto zinātnes, tehnoloģiju, inženierijas un matemātikas (angļu valodā STEM) zināšanas, savukārt pašmācībām domātais saturs ir izklāstīts, atbildot uz tipiskiem mūsdienu skolēna jautājumiem: kāpēc apgūt STEM mācību priekšmetus, kur šīs zināšanas varēs izmantot tālāk, kā tas noder konkrētu cilvēku ikdienas dzīvē.

Trešais ieteikums: ja vēlaties, lai skolēns jūs saklausa, ņemiet vērā viņa uztveres īpatnības, piemēram, pacentieties (vēlams – gaumīgi) vizualizēt informāciju, strukturējiet to atbilstoši 5K likumam (kas? kur? kad? ko? kāpēc?), runājiet īsi un par būtiskāko, it kā apsteidzot skolēna "kur?" un "kāpēc?". Pastāstiet par to, kā jums tieši un netieši noder skolā apgūtie mācību priekšmeti. Piemēram, matemātikā, vēsturē un citās stundās apgūtā kritiskā domāšana, spēja analizēt situācijas neapšaubāmi noder gandrīz katrā dzīves situācijā.

Nebaidieties no kļūdām un apspriediet tās

Kad skolēns apgūst kaut ko jaunu, pēta un cenšas formulēt savus secinājumus, reizēm tajos var iegadīties kādas neprecizitātes. Tai pat laikā, pētījumi rāda, ka skolotājiem ir tendence apsteigt skolēnu domāšanas procesu un norādīt uz potenciālajiem kļūdu rašanās iemesliem. Ja skolēni pieļauj kļūdas, skolotāji visbiežāk tās ignorē, kas pēc psihologu domām ir viens no galvenajiem izglītību bremzējošiem faktoriem. Pētījumi apliecina, ka kļūdīšanās un to labošana ar izpratni noder mācībām vairāk nekā centieni par katru cenu nepieļaut kļūdas (Metcalfe, 2017).

No skolēniem tiek sagaidīts, ka viņi apgūst zināšanas, prasmes, algoritmus, un tūdaļ mācēs tos nevainojami pielietot. Šī pieeja rada lieku papildus stresu un ilgtermiņā nepatika pret mācībām, kas pavisam nesader ar mērķi par mūžizglītību. 20.gadsimta izskaņā veiktā pētījumā secināts, ka Āzijas austrumu valstīs ir pieņemts ļaut skolēniem pašiem tikt galā ar problēmām un pēc tam apspriest visus – gan pareizos, gan aplamos – risinājumus, lai būtu skaidra kļūdu izcelsme. Rietumu izglītībai izteikti raksturīga fokusēšanās uz pareizo, slavējot skolēnus, kuri visu izdara pareizi (Stevenson, Stigler, 1994). Ņemot vērā, ka Āzijas valstis allaž ir starptautisko salīdzinošo pētījumu līderes (2015.gada PISA matemātikas testā starp Top-7 valstīm visas septiņas bija Āzijas austrumu valstis), iespējams, ir vērts cītīgāk ieskatīties šajā pieredzē.

Padoms šeit varētu būt pieaugušajiem grūti izpildāms – nebaidīties no skolēnu kļūdām. Varbūt palīdzēs atziņa no pētījuma, ka skolēni mācās arī tad, kad pieļauj kļūdas, un atsevišķās situācijās pat iemācās vairāk. Ilgtermiņā iedrošinājums pētīt, kļūdīties un precizēt savus pieņēmumus nodrošinās paliekošu patiku pret mācībām, mazinās stresu un iedrošinās uzdot jautājumus.

Mudiniet skolēnus dalīties ar savām mācīšanās stratēģijām

Jūs varat pastāstīt, kas jums bija efektīvākās mācīšanās stratēģijas, kā arī veicināt sarunu par šo tēmu starp skolēniem. Piemēram, varbūt kādam noderēs padoms vispirms pārskatīt virsrakstu, apakšvirsrakstus, izcelto tekstu, ilustrācijas un to parakstus, lai izveidotu pirmo priekšstatu par atvērumu vai nodaļu. Tas palīdzēs vispirms atrast, kur jaunās zināšanas piekārtojas jau esošās informācijas struktūrā. Savukārt citam skolēnam vislabāk noder svarīgākās informācijas konspektēšana. Vēl kādam saprast jauno saturu palīdz analoģijas un salīdzinājumi. Daudzi skolēni vislabāk spēj iedziļināties problēmas būtībā, ja viņiem ļauj bez steigas un patstāvīgi padomāt.

Stratēģiju ir faktiski tikpat daudz, cik cilvēku, tādēļ būtu samērā ierobežojoši, ja skolēni zinātu tikai skolotāja piedāvātās, turklāt pati efektīvākā ideja ir kombinēt vairākas mācīšanās stratēģijas.

Tehnoloģijas nav vienīgais veids, kā panākt daudzveidību

Nav pierādījies, ka skolā izmantotie digitālie mediji uzlabo mācību rezultātus. Jau pirms 12 gadiem ir veikts pētījums, kurš parādīja, ka izslavētās un ļoti dārgās interaktīvās tāfeles nerada būtisku vai izmērāmu ietekmi uz skolēnu sasniegumiem mācībās (Higgins, Beauchamp, Miller, 2007). Pētījuma autori gan uzsvēra, ka tādi skolotāji, kuri ir ieinteresēti attīstīt savu skolēnu radošumu, domāšanu un patstāvību, jebkuru rīku prot izmantot šim mērķim.

Lai padarītu mācības daudzveidīgas, daudzi skolotāji ikdienā izmanto online testus. Par šo testu lietderību ir veikti daudzi pētījumi. Daži atklāj, ka skolēni, kuri regulāri pildīja šādus testus, labāk nokārto eksāmenu (Mwapea, 2015). Citi pētnieki nonāca pie secinājuma, ka šādi testi neietekmē skolēnu rezultātus (Steenhuis, 2009).

Padoms šeit – domāt par to, kā padarīt mācības daudzveidīgākas, taču kritiski izvērtēt pedagoģijas "modes kliedzienus" no viedokļa, vai tas patiešām dod kādu labumu skolēniem, neskaitot iespēju mazliet izklaidēties.

Protams, ir ļoti daudz faktoru, kurus skolēni, skolotāji un vecāki īsti nevar ietekmēt, piemēram, skolotāju sagatavošana un kompetence, finansējums, laika resursi individuālam darbam utt., taču var fokusēties uz tām lietām, kuras varam uzlabot jau šodien.