Rotveilers Dark Amber by Beryl Kraftwo, kas ikdienā tiek saukts par Berilu, pārsteidza gan mani, gan fotogrāfu Kristapu. Suns vizuāli vien izsauc cieņu un apbrīnu. Berils ir viens no lielākajiem rotveileru šķirnes pārstāvjiem Latvijā, masīvs, ar lielu galvu, spēcīgs, temperamentīgs, izcili apmācīts un gudrs.
Sensenos laikos zvēru ķēniņš aicinājis dzīvniekus uz mielastu. Visi arī ieradušies, nebijis tikai gliemeža. Kad ķēniņš pēc kāda laika saticis gliemezi, viņš tam jautājis, kāpēc šis neesot ieradies. Gliemezis atbildējis, ka mājās viņš vislabāk jūtoties. Ķēniņu tāda atbilde ļoti sadusmojusi, un viņš gliemezim atbildējis: " Ja jau tev mājās ir tik labi, tad būs tev savu māju vienmēr nēsāt līdzi!"
Bijušā Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) spēlētāja Lamāra Patersona lidmašīnas rokas bagāžā Austrālijā atrasts suns, kas pēcāk tika konfiscēts un nosūtīts atpakaļ uz ASV.
Gribu mājās dzīvnieciņu, bet ne kaķi un ne suni. Varbūt seskiņu? Es neiesaku, jo šis dzīvnieks ir apveltīts ar augstu intelektu, hiperziņkārību un kleptomāniju, viņa nodarījumi dzīvoklī – izrakņātas puķes, saplēsti grīdas segumi, noslēptas visas vietā nenoliktās lietas utt. Ne katram cilvēkam arī var patikt seska kažoka smarža. Seskam paredzētie veterinārie izdevumi var sasniegt ievērojamas summas.
Dzīvnieku uzvedības speciālists ir starpnieks starp saimnieku un viņa mīluli, palīdz gādāt, lai cilvēkam blakus dzīvo labs kompanjons un draugs, un cilvēki tagad par to interesējas biežāk nekā jebkad agrāk. Jevgēnija Ostroga (30) ir veterinārārste un viena no nedaudzajām dzīvnieku uzvedības speciālistēm Latvijā. Mājās Jevgēniju gaida suņu jauktenīte Bronta un kaķis Če.
Nezinu nevienu citu iespēju, kur tik tuvu pie Rīgas sastapt, apmīļot, noglāstīt un pabarot kaziņas, ēzelīti, poniju, citus dzīvniekus un mājputnus. Piemājas zoo Brieži, kas Stopiņu novada Vālodzēs, no Rīgas braucot ar mašīnu, sasniedzami piecpadsmit minūšu laikā. Tur apmeklētājus gaida ap simts piecdesmit dažādas dzīvas radības. Pēc cilvēku mīļuma alkst Briežu četrkājainie un spārnotie iemītnieki, jo viņi raduši, ka šeit visi nāk ar labu sirdi.
Cilvēks baidās no tumsas, no nezināmiem trokšņiem, no dažādiem rāpuļiem un daudz kā cita, ko nepazīst. Es neesmu izņēmums. Nav jau tā, ka uz tikšanos ar Sandri Zvirgzdiņu un viņa tīģerpitonu albīnu Čārliju eju ar bailēm, taču nemelošu – netaisos samīļot vai noglaudīt austrumos par gudrības, gribasspēka, miera un izsmalcinātības simbolu uzskatīto čūsku. Skaidrs – es viņai neesmu vajadzīga, un arī viņa man ir tikai objekts rakstam. Taču atzīstu – aiz terārija stikla sienas gulošais pitons Čārlijs ir fascinējošs, graciozs radījums, kurā manāms kaut kas liktenīgs un mūžīgs.
Ja dzīvnieks nav profilaktiski attārpots, to ieteicams izdarīt pirms kastrācijas, lai operācijas laikā organisms spētu adekvāti reaģēt gan uz ķirurģisko iejaukšanos, gan uz medikamentiem. Ja dzīvniekam ir liela parazītu invāzija, organismam tā ir papildu slodze, tas var būt novājināts, un tas savukārt var radīt komplikācijas gan operācijas laikā, gan pēc tās.
Maijā trīspadsmito dzimšanas dienu nosvinējusī Ance Anna Katkovska ar māmiņu Anitru Eglīti jau gadu jebkurā gadalaikā un laika apstākļos mēro 70 km garo ceļu Valmiera–Inčukalns–Valmiera. Anitra savu tiešo darbu var veikt attālināti, tāpēc pienākumus pakārtojusi meitas padsmitnieces lielajai aizrautībai – zirgu mīlestībai un jāšanas sportam. Piecas reizes nedēļā pēc Ances skolas gaitām abas sēžas mašīnā un dodas uz treniņiem Jauno jātnieku skolā Inčukalnā. Mērķtiecīgs un neatlaidīgs darbs, mīlestība, emocijas un Ancei Dieva dotā spēja jau no astoņu gadu vecuma saprast un iemīļot zirgus ļauj meitenei pieveikt arvien augstākus šķēršļus.