Man patīk šis vecums – ja es pēkšņi
nomiršu, neviens vairs nevarēs
teikt, ka "viņš nomira jauns un
daudzsološs". Tā ar gaišu smaidu
nu jau vairāk nekā pirms desmit
gadiem reiz jokoja Jānis Streičs.
Ja vien jūs neesat
iestrēdzis/-gusi Dubaijā
vai nav apdraudētas
kādas jūsu biznesa
iespējas vai arābu finansējums jūsu Tuvo Austrumu pētījumiem Trampa
un Netanjahu sāktās
operācijas blakņu dēļ, uz
karu varat raudzīties ar
mierīgu "pagaidām" sajūtu, jo arī stāvoklis, kurā tevi nekas draudīgs
neskar, ir tikai pagaidu stāvoklis. Tādā tu vari dzīvot ar apziņu, ka,
lūk, citur šauj raķetes un ir tikai daži cietušie, kamēr mums te miera
apstākļos iebrūk veikala jumts un 54 pagalam.
Lai pasaulē būtu miers! Tādu vēlējumu, cerību, ja gribat – lūgšanu, klusi vienatnē pie sevis vai skaļi lielās, cilvēku piepildītās
zālēs cilvēces vēsturē paudis ne viens vien. No maza bērna līdz
lielvalsts līderim.
Pirms gada savu uzvaras ieskrējienu bija sācis nu jau visiem
labi zināmais tumšpelēkais kaķis. Tagad kārta sunim – tam,
ko līdz ekrānam aizveduši brāļi Ābeles.
Cik bieži jums sanāk redzēt Brīvības pieminekli? Vai dodaties pie tā svētku reizēs vai varbūt tikai šad un tad vairāku gadu laikā nobraucat garām? Man gar to jāiet ikdienā, un, jāatzīst, katru reizi pieķeru sevi neapzināti paraugāmies augšup, it kā gribot vēl un vēlreiz gūt apliecinājumu, ka Milda nekur nav pazudusi, joprojām tur savās rokās zvaigznes un noraugās uz mani ar sargājošu skatienu.
Tā kā realitātē rudens vismaz tajās Rīgas daļās, kurās aug kaut viens koks, šodien ir pārvērties par lapu pūtēju nebeidzamu trokšņošanu, šajā ziņā stabili pārspējot vasaras mauriņpļāvējus, rīdziniekam, kam to grūti paciest, atceroties savas tālās bērnības rudeņus, kad rītos skaļākais troksnis bija no lietus lāses vai krītošas lapas atsišanās pret palodzi, ir trīs izejas.