Arnis Zacmanis: Kā kovboja zirgam
Mans armijas komandieris jaunajiem seržantiem nepieciešamo līmeni definēja pēc Rietumu standartiem: ir jāšauj kā kovbojam, bet jāskrien kā kovboja zirgam. Turpmāk skriešana bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Vēl aizvien atceros epizodi, ka pēc sevišķi ilgstošas skriešanas pa smiltīm (palīdzot komandieru sauktajiem maģiskajiem paātrinājuma vārdiem) puse no mūsu desmit citkārt brašajiem jauniesauktajiem raudāja un asaras skaisti tecēja pa putekļainajiem vaigiem. Man vairs nebija spēka raudāšanai, un es pirmo reizi mūžā izbaudīju «viss vienalga» sajūtu.