Karadarbība, jāatgādina, sākās 28. februārī ar ASV un Izraēlas triecieniem pa Irānu, uz kuriem Irāna atbild ar saviem raķešu un bezpilota lidaparātu triecieniem pa Izraēlu, ASV armijas bāzēm un Vašingtonas sabiedrotajiem Persijas līča reģionā, kā arī ar to, ka ir lielā mērā bloķējusi starptautiskajai tirdzniecībai stratēģiski svarīgo Hormuza šaurumu.
Svarīgi, protams, ir arī tas, ka ASV šā gada novembrī ir gaidāmas starpvēlēšanas, bet ilgstoša iesaistīšanās karadarbībā Tuvajos Austrumos, kā arī šīs karadarbības radītās ekonomiskās sekas pašām ASV vārda tiešā nozīmē grauj kā ASV prezidenta Donalda Trampa, tā republikāņu reitingus. Kamdēļ viņu būtībā vienīgā iespēja saglābt vēl vismaz kaut ko ir līdz aprīļa beigām (kad šis jautājums atbilstīgi ASV pamatlikumam lielā mērā pāries Kongresa pārziņā) izbeigt konfliktu. Protams, uzvarētāju statusā.
Pie kam nekas neliecina, ka konflikta izbeigšana būtu iespējama diplomātiskā ceļā. Miera sarunas (ja notiekošo vispār var dēvēt par sarunām) pagaidām ir aprobežojušās ar apmaiņu ar ultimatīvu prasību sarakstiem, kurus nedz Vašingtona, nedz Teherāna dažādu iemeslu dēļ nespēj pieņemt pat 25% vai 50% apmērā, nemaz nerunājot par visu prasību (kas abos gadījumos ir tuvas prasībai kapitulēt) izpildi.
Apzinoties šo strupceļu, tiek aktīvi apspriestas iespējas panākt vismaz daļēju Irānas piekāpšanos ar ierobežotas sauszemes operācijas palīdzību. Visticamāk, mēģinot atbloķēt Hormuza šaurumu vai ieņemt Hārkas salu tajā – Irānas galvenos naftas eksporta termināļus. Pie kam militārie eksperti neslēpj bažas, ka šādi mēģinājumi būs neveiksmīgi un sliktākajā gadījumā novedīs pie konflikta tālākas vēršanās plašumā, taču arī īpaši daudz izvēles iespēju D. Trampa administrācijai nav.
Kas viss kopā, visticamāk, nozīmē, ka konflikts ir tāls no risinājuma. Turklāt, kas vēl būtiskāk, nav saprotams, no kurienes rodas pārliecība, ka situāciju varētu mainīt D. Trampa politisko pretinieku iespējamais pārliecinošais vairākums ASV Kongresā. Teherāna ir skaidri likusi saprast, ka tās nosacījumi kara pārtraukšanai paliks nemainīgi jebkurā gadījumā, bet šo nosacījumu pieņemšana būs katastrofa jebkuram amerikāņu politiķim neatkarīgi no viņa partijiskās piederības.

