Divu valdības partiju – Jaunās Vienotības (JV) un Attīstībai/Par (A/P) – konkurence par Satversmes tiesas (ST) tiesneša kandidatūru ir diezgan neparasta parādība Latvijas politiskajā dzīvē, kas liek uzdot jautājumus un apspriest versijas par sacīkstes patiesajiem iemesliem un iespējamām sekām.
Lēcienveidīgi pieaugot ik dienu atklātajam ar Covid-19 jeb kroņvīrusu inficēto skaitam, veselības ministre Ilze Viņķele (A/P) pēkšņi paziņojusi par pāriešanu uz testēšanu ar ārsta nosūtījumu, kuru cilvēks saņems pie slimības simptomiem.
Nedēļa, kas pagājusi kopš dažu sevi politikā līdz galam nerealizējušu Saeimas deputātu, pirmkārt jau Alda Gobzema, organizētās protesta akcijas, ir pietiekami ilgs laiks, lai viedoklis par to netiktu pieskaitīts ne atbalstītāju, ne noliedzēju nometnei. Lai gan būtu tikai godīgi notikušo vērtēt kā izgāšanos, tas diez vai ļauj teikt, ka sabiedrībā nav pieprasījuma pēc alternatīva viedokļa.
Kopš Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām, bet patiesībā jau senāk, partiju objektīvā politiskā ietekme ir krietni mainījusies salīdzinājumā ar to mandātu skaitu, kas tika iegūts Saeimas vēlēšanās. Bezgalīgi šis disbalanss turpināties nevarēs, un mūžsenais jautājums ''kad kritīs valdība'' vismaz maigākā formā ''kad valdība tiks restartēta'' no klusām aizkulisēm nonāks publiskā apspriešanā.
Par to, kā tulkot Francijas prezidenta Emanuela Makrona nesenās vizītes vēstījumu Rīgā, kā sarunāties ar Krieviju un noturēt ASV uzmanību uz Eiropu, kā arī rāpšanos no grāvja, kurā esam iebraukuši, kapitāli remontējot Latvijas finanšu sistēmu, ar Valsts prezidentu Egilu Levitu sarunājas Agnese Margēviča.
Izbeigtais kriminālprocess, kas tā arī ne pierādīja, ne noņēma aizdomas par bijušās ekonomikas un finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas iespējamo kukuļņemšanu par uzņēmējam Mārim Martinsonam izdevīgu valsts uzņēmuma Latvenergo valdes locekļu apstiprināšanu, kā arī citas partiju atkarības pazīmes liek domāt, ka, seškārtīgi palielinot partiju finansējumu no valsts budžeta, ir noticis varbūt labi domāts, bet neefektīvs mēģinājums samazināt atkarību no legālajiem ziedojumiem, kamēr īstais ļaunums – pirtīs un citās pažobelēs sarunātie kukuļi, kas garām partiju kasēm ieslīd konkrētās kabatās, – ar miljonu finansējumu no nodokļu maksātāju makiem nav izskaužams.
Par zvērināta advokāta Pāvela Rebenoka slepkavības lietas apstākļiem, versijām un policijas darbu ar bijušo Kriminālpolicijas priekšnieku Valdi Pumpuru sarunājas Agnese Margēviča.
Pēc svētdienas vakarā LTV raidījumā De facto izskanējušajiem faktiem par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) neveiksmīgo izmeklēšanu par bijušās ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS) iespējamo kukuļa saņemšanu un tikšanos ar vairākās korupcijas lietās iesaistīto uzņēmēju Māri Martinsonu šodien būtu jāsākas reakcijai un izmaiņām daudzos līmeņos. Notikušais liek uzdot vairākus jautājumus, kas paceļami visaugstākajā līmenī, nepieļaujot, ka neiestājas ne kriminālās, ne politiskās sekas, jo runa ir par lielāko korupcijas lietu kopš Ilmāra Rimšēviča un Uģa Magoņa aizturēšanas.
Latvija ir izlaidusi gaisu Baltijas burbulim, nepievienojoties Lietuvai un Igaunijai un nepalielinot ar Covid-19 inficēto slieksni, no kura stājas spēkā ierobežojumi iebraucējiem. Epidemiologu un veselības ministres argumenti vēl aizvien valstī ņem virsroku pār uzņēmēju un ekonomikas ministra argumentiem. Varbūt tā ir pareizi un Latvija, ejot pa otru ceļu, tik un tā riskētu nonākt pie ekonomiskās krīzes, tomēr ierobežojumu īstenošana dzīvē atkal un atkal tos liek uztvert kā dekoratīvus, līdz ar to riskējot, ka daudzi tos neuztvers kā sev saistošus.
Redzot sabiedrības šūmēšanos par dažādu Covid-19 ierobežojumu pamatotību un loģiskumu, īpaši, atsākoties mācībām izglītības iestādēs, gribas teikt dažus konstruktīvus aizstāvības vārdus par "citādi domājošajiem", kuri dažkārt nepamatoti tiek automātiski pieskaitīti "alternatīvo faktu" cienītājiem vai vienkārši bezatbildīgiem ļaudīm. Ierobežojumu politikas ieviesējiem izdotos daudz racionālāk panākt tās ievērošanu, ja aiz katras kritikas un apšaubīšanas netiktu saskatīti politiskās opozīcijas vai bezatbildīgu populistu intrigas.
Galvaspilsētas vicemēru skaita palielināšana līdz trim ir patiesi mazākā bēda, ko tiktāl nolasīt no Rīgas domes vēlēšanu uzvarētāju koalīcijas sarunu procesa. Ja nu par varītēm ir vēlme izdarīt kādus secinājumus no šī nepopulārā lēmuma, tad varbūt attiecībā uz tiem diviem koalīcijas spēkiem, kuri uz vicemēra amata rēķina izlēma kompensēt to, ka bija spiesti samierināties tikai ar vienas komitejas vadību divu vietā.
Par tālākajiem situācijas attīstības scenārijiem mums ekonomiski tik svarīgajā Baltkrievijā ar Latvijas vēstnieku Einaru Semani sarunājas Agnese Margēviča. Pirms sākt interviju, vēstnieks aizver sava kabineta logus, lai netraucētu Minskas ielu troksnis, bet uzreiz piebilst, ka pie ēkas esot mierīgi, jo skaļākās protesta demonstrācijas noritot nedaudz attālākās ielās.
Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanu rezultāti ir nesuši ne tikai prognozēto varas pārņemšanu no tā dēvēto latviešu partiju puses, bet arī dažas ne tik prognozētas nianses, kurām būs ietekme gan uz galvaspilsētas koalīcijas sastādīšanu un tālāko saimniekošanu, gan, visticamāk, attiecībām valdības koalīcijā un tālāko politiskās ietekmes pārdali.
Bruknas muižas kopienā atklātā vardarbība pret pusaudžiem ir labs iemesls, lai parunātu par privāti finansētām iniciatīvām, kuras citādi pieklājīgā sabiedrībā ir tabu tēma. Visticamāk, skandāls neattīstīsies tālāk par kopienas vadītāja priestera Andreja Mediņa rakstura un metožu izvērtēšanu, lai gan ne mazāk svarīgi šķiet saprast, kas ir tā priestera "spēcīgā aizmugure", par kuru sociālajos tīklos dod mājienus no kopienas reiz aizgājušie. Varbūt tieslietu ministra Jāņa Bordāna partijai 45 000 eiro ziedojušais ekscentriskais miljonārs Gints Dandzbergs?
Latvijas ārpolitikas un politiķu acīmredzamas neērtības un apjukuma pilnā reakcija uz pēkšņo tautas atmodu kaimiņvalstī Baltkrievijā prasa vismaz mēģinājumu izskaidrot, lai mūsu politiķi nākotnē izvērtētu savas reālpolitikas prasmes, bet sabiedrība un mediji ne tik nekritiski pieņemtu pēkšņas politikas maiņas.
Korupcijā apsūdzētais bijušais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs īpatnējā darījumu ķēdē atbrīvojies no sev piederējušajiem astoņiem hektāriem zemes Baltijas jūras kāpu zonā Jūrkalnē, izpētot publiskos reģistrus, noskaidroja Diena. Prokurore Viorika Jirgena, kas tiesā uztur apsūdzību pret Rimšēviču un viņa korupcijas lietā iesaistīto uzņēmēju Māri Martinsonu, Dienai uzsver, ka lietā arests uzlikts vēl citiem vērtīgiem īpašumiem, tādēļ notikušais neizslēdz iespēju Rimšēvičam notiesājoša sprieduma gadījumā kā papildu sodu piemērot mantas konfiskāciju.
Kampaņa Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanām kļuvusi par partiju vairāksolīšanu ne tikai galvaspilsētas, bet arī visas valsts mērogā. Sākuši ar jauniestādāmo koku skaitu un frāzēm par Rīgas draudzīgumu, partijas no ēteriskiem solījumiem ķērušās pie smagās artilērijas, kam ar rīdzinieku ērtībām vien maz sakara. Mediķu algām pievienojušies solījumi par nekustamā īpašuma nodokli un nu jau arī vecuma pensiju palielināšanu. Vienlaikus ir skaidrs, ka visam naudas nepietiek un RD vēlēšanas ietekmēs dažu valdības partiju iespējas panākt tieši savu solījumu izpildi.
Veselības ministres Ilzes Viņķeles (Attīstībai/Par!) piedāvātais jaunais mediķu atalgojuma modelis esošā nepildītā mediķu algu pieauguma vietā piedāvā jaunu atlikto pieaugumu. Tā īsumā varētu raksturot šo piedāvājumu, kurā ir daudz ne mazāk svarīgu politisko zemūdens akmeņu.
Mēnesi pirms Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām partiju kampaņas uzrāda visas tās problēmas, kas vismaz pēdējā desmitgadē novērotas gan pašvaldību, gan Saeimas līmeņa vēlēšanās. Vēl neaptraipījušos, idejisku, bet ietekmes ziņā marginālu politisko spēku "uzpirkšana", kvotu sistēmas, sastādot kopīgos vēlēšanu sarakstus, un aizdomīgi finansētas individuālās kampaņas, lai šo kvotu principu apietu un nodrošinātu tieši "savējo" kandidātu ievēlēšanu, uz kuriem varēs paļauties īpaši sensitīvu, sponsoru interesēs tapušu lēmumu pieņemšanā.
Tracis ap Rīgas pašvaldības pagaidu administrācijas lēmumu par Tērbatas ielas slēgšanu, kas nekavējoties tika izmantota partiju priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumiem un ātri vien pārkāpa pašas valdības noteiktās saistošās rekomendācijas Covid-19 vīrusa izplatības ierobežošanai, ir izraisījis lērumu gan konstruktīvas, gan demagoģiskas kritikas. Tas, ko notikuma kontekstā ir vērts uzsvērt, – par notikuma visiem aspektiem atbildīgās partijas Attīstībai/Par! negodīgās metodes priekšvēlēšanu cīņā.
Var teikt, ka šodien piektdien zvērestu nodevušajam jaunajam ģenerālprokuroram Jurim Stukānam ir pirmā īstā darbdiena. Ievēlēts ar lielu vienprātību, nevis šaura partiju loka atbalstu un jau šobrīd būdams gana atpazīts un populārs sabiedrībā, bijušais tiesnesis Stukāns varētu justies brīvāks nekā viņa priekšteči tikt galā ar Ģenerālprokuratūrai atstāto mantojumu.
Vairākas pašvaldības gatavo pieteikumus Satversmes tiesai (ST), lai apstrīdētu svaigi pabeigto administratīvi teritoriālo reformu, kuras vāji slēptais mērķis, visticamāk, bija politisks – pārņemt varu novados. Ja ST lēmumu izdosies sagaidīt gada laikā, tas var būt noteicošs fons nākamā gada jūnijā gaidāmajās vietvaru vēlēšanās, kurās pašvaldību ministra partija Attīstībai/Par (A/P) acīmredzot cer daudzviet pārņemt varu jeb pārkrāsot nule pārzīmēto Latvijas karti.
Politika ir tā dzīves sfēra, kurā process ir ne mazāk svarīgs kā tā iznākums. Tādēļ, lai cik skeptiski tiktu vērtēta iespēja, ka šajā karstajā jūnijā aktīvi notiekošās aizkulišu sarunas par izmaiņām valdībā tiešām varētu novest pie Krišjāņa Kariņa valdības nomaiņas ar pašvaldību ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par) valdību, šī plāna kaldināšana noteikti atstās nospiedumu vismaz partiju un politiķu savstarpējās attiecībās.
Prokurors Juris Juriss bija pārāk acīmredzami kļuvis par Jaunās konservatīvās partijas (JKP) kandidātu, turklāt Ģenerālprokuratūrai bija nepieciešams svaigs skats no malas, tā pamatā tiek skaidrota publiski labi zināmā tiesneša Jura Stukāna izvirzīšana ģenerālprokurora amatam, Tieslietu padomes balsojuma pēdējā kārtā ar 10 balsīm pret trim pārspējot Jurisu. Vai viss tik gludi noritēs Saeimas balsojumā par jaunā ģenerālprokurora apstiprināšanu, simtprocentīgas pārliecības pagaidām nav.
Latviešu politiķu centieni uzsēsties astē pasauli pārņēmušajai pretrasisma jeb Black Lives Matter (BLM) kustībai variē no groteskas līdz bīstamiem mēģinājumiem radikalizēt sabiedrību. Latvijā, kur salīdzinoši mazā jaunās imigrantu paaudzes skaita dēļ rasisms ir margināla problēma, tā ir jārisina ar adekvātiem, piezemētiem līdzekļiem. Nevajadzētu palīdzēt partijām ekspluatēt vietējās sabiedrības intereses maz skarošu tēmu, tā veidojot viltus dienaskārtību.
Nedēļas sākumā Tieslietu padome uzklausīs nākamā ģenerālprokurora amata kandidātus, lai ne vēlāk kā līdz 11. jūnijam izraudzītā pretendenta vārds nonāktu Saeimā gala lēmuma pieņemšanai. Atlases process, tostarp pateicoties Tieslietu padomes locekļu no Jaunās konservatīvās partijas Jāņa Bordāna un Jura Juraša ilgstošai retorikai, ir pat politizētāks, nekā pieredzēts iepriekš. Nākamajam ģenerālprokuroram tas dos līdzi ļoti smagu ceļamaizi.
Novadu kartes pārzīmēšana, kas tuvojas finišam Saeimā, ir nopietni sašķēlusi sabiedrību, trešdaļa to atbalsta, trešdaļa ir pret, bet trešdaļai tradicionāli grūti noformulēt viedokli. Pat pārsteidz, kādi resursi ieguldīti cīņā par dažiem nelieliem novadiem, piemēram, Varakļāniem, kur aizkulisēs notiekošais parāda politisko un saimniecisko interešu bīdīšanu un pat administratīvo resursu izmantošanu.
Viens no argumentiem, kādēļ tiek sargāta tiesā par vainīgu atzītā Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja Mārtiņa Bondara (AP) politiskā karjera, ir iebilde, ka par vainīgu viņš atzīts civiltiesiskā strīdā un nekā krimināla šī vārda burtiskā izpratnē jau tur nav. Ja nu ap kādu ir sabiezējusi krimināla aura, tad tas ir ap citu, ne mazāk ietekmīgas – Saeimas Juridiskās – komisijas priekšsēdētāja Jura Juraša (JKP) personu. Kriminālās autoritātes, tā kā izpausti, tā kā neizpausti valsts noslēpumi, tā kā piedāvāti, tā kā nepiedāvāti kukuļi… Ko šī persona dara šādā amatā? Varbūt, pirms šo jautājumu noskaidro tiesībsargi, ir pēdējais laiks to izdarīt koalīcijai?
Par topošo partiju, pretrunīgo publisko tēlu, iespēju apvienot ļoti neviendabīgu protesta elektorātu un tiem, kas varbūt stāv aizkulisēs politiskajām ambīcijām, ar Saeimas deputātu Aldi Gobzemu sarunājas Agnese Margēviča.
Par Covid-19 ierobežošanu atbildīgo amatpersonu, tostarp politiķu, komunikācija pēdējā laikā pārlieku balstās emocijās, aizmirstot, ka pārejošā krīze nav atcēlusi ne informācijas atklātības likumu, ne politisko un cita veida atbildību. Šādas metodes ir vispārzināmi sabiedrisko attiecību paņēmieni, kurus nevajadzētu izmantot, ja vien nav jānodrošinās ar nekritisku, emocijās balstītu atbalstu.
