Patiesībā īstais latvju ordu iebrukuma mērķis ir cildenāks: lielai daļai tas ir pirmais, bet visiem arī pēdējais apbrīnas apliecinājums izzūdošam skaistumam — Jandzi upes krāšņākajai daļai, kur mežainas nokalnes mijas ar stāvām klintīm, aizās kūleņo ūdenskritumi un cita pēc citas lielajai upei pievienojas neskaitāmas pietekas. Vēl krastos redz ēkas, uz upi ved ceļi un aizlokās paaudžu paaudzēs iestaigātas taciņas, slinki ganās govis. Liekas, tā ir bijis un paliks mūžīgi. Tomēr tā ir tikai šķietamība.
ZILĀS UPES SAVALDĪŠANA
Pasaulē lielākais hidroelektroprojekts — 2,3 kilometrus garais un 185 metrus augstais Triju aizu dambis — jau ir uzcelts. Upes līmenis ir paaustināts, taču izšķirošā uzplūdināšana vēl tikai notiks. Grandiozās būves pabeigšanas termiņš ir 2009.gads, un tad par Zilo dēvētā upe, kas sākas Tibetas augstienē, ir trešā garākā pasaulē (5800 km) un reiz bija vienīgā maģistrāle, kas auglīgos dienvidu apgabalus savienoja ar Austrumķīnas jūru, būs citāda — tāpat kā Daugava pie Kokneses un Staburaga. Toties Ķīna būs kļuvusi par daudziem miljardiem kilovatstundu elektroenerģijas bagātāka. Un ieguvusi cerību, ka aizsprosts palīdzēs novērst musonu lietavu izraisītos plūdus, kas pēdējā simtgadē vien ir paņēmuši 1,2 miljonu cilvēku dzīvības.
Ne tik traģiski, tomēr tik un tā smagi upuri tiek nesti arī Jandzi savaldīšanai: gandrīz pusotram miljonam piekrastes iedzīvotāju jau nācies pamest gadsimtiem iekoptās mājvietas. Cietīs arī augu valsts un ūdenī mītošās radības, piemēram, Ķīnas stores un Jandzi delfīni, kurus progress un civilizācija, iespējams, jau ir piebeigusi, jo pēdējos gados tie vairs neesot redzēti.
Zem ūdens pazudīs vairāk nekā simt apdzīvotu vietu, arī lielu un mazu pilsētu, kā arī ap pusotra tūkstoša vēstures pieminekļu. Un tas vēl nav viss, kas satrauc milzīgā projekta lietderības apšaubītājus. Apmēram divus kilometrus platā un 600 kilometrus garā appludinājuma zona, kas sāksies pie Čuncinas un sniegsies līdz Ičanai — tieši tur, kur cauri visām trim slavenajām aizām ar viltīgām straumēm, ūdens virpuļiem un milzīgām sezonālām līmeņa svārstībām slīd kruīza kuģis Prezidents nr.6. Tā bezbēdīgie pasažieri gan laikam tā īsti neaptver šo notikumu nozīmību. Ūdenskrātuve būs ne vien plaša, bet arī dziļa, tāpēc ir bažas, ka milzīgais svars var izraisīt nogruvumus vai pat zemestrīces. Atliek vien cerēt, ka Ķīnas Komunistiskā partija un valdība zina, ko dara, un paļauties uz jau izlemto, jo īpaši brīdī, kad Prezidents kā viens no pirmajiem dodas cauri nule uzbūvētajiem piecpakāpju kuģu vārtiem.
Šo vēsturisko notikumu, kam jāsākas pusnaktī un jāilgst vairākas stundas, nolemju pavadīt tālāk no grēka, proti, kajītē, nevis uz klāja. Taču progresa balss mani sameklē arī tur. Pusmiegā uzlecu stāvus no dzelžainas žļerkstoņas un ieraugu, ka miermīlīgo skatu aiz loga aizsegusi betona siena. Tā spiežas aizvien tuvāk un izskatās tik draudīga, ka atliek tikai ar skubu pārraut segu pār galvu. Un tas patiešām palīdz. Kad no jauna atveru acis, Jandzi straume atkal silti skalojas ap bortiem, debesis dzeltenīgi krāso ausma un netālā krasta aprises priecē sirdi. Bet ar superprojektiem Ķīna bija slavena jau pirms mūsu ēras.
UZ DRAKONA MUGURAS
Tāpat kā lielo upi civilizācija apgrauzusi arī Lielo mūri: ziedu laikos tas stiepās 6700 km garumā un no Gobi tuksneša līdz Dzeltenajai jūrai veidoja vienlaidus militāru nocietinājumu, bet tagad sarucis gandrīz uz pusi. Daudzviet pārtrūcis un kādu gabalu pat turpinās zem ūdens.
Taču prātam neaptverams tas šķiet joprojām. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku (šķiet, cilvēku resursi Ķīnā allaž bijuši mērāmi miljonos): karavīri, karagūstekņi un notiesātie, par kādiem vergturu Ķīnā varēja kļūt arī tie, kas bija "nabadzīgi aiz slinkuma".
Toreizējais mūris sasniedza 4000 kilometru, bija 10 metru augsts un tik plats, lai pa to blakus varētu auļot pieci seši jātnieki. Grūti iedomāties, kā tas varēja būt iespējams, jo dižā būve dažviet ir tikpat stāvi zigzagota kā tās patrona — pūķa mugura. Domājams, ka arī dižais Ciņs Šihuandi — Ķīnas pirmapvienotājs un Ciņu impērijas dibinātājs — zināja, ko dara un kādiem pārbaudījumiem pakļauj savus celtniekus un karapulkus. Aizsardzībai pret klejotājciltīm celtā superbūve jauno Ķīnas valsti no mongoļu iebrukuma gan nepasargāja, tomēr doma par "apmūrētu" teritoriju tika atzīta par labu, tāpēc viduslaikos mūri atjaunoja un pagarināja. Arī tā, protams, ir godājama senatne.
Tomēr varenais Šihuandi, kas izveidoja un paplašināja impēriju, ieviesa vienotu svaru un mēru sistēmu, vienotu rakstību un monetāro sistēmu, ir nepārspēts brīnumdaris.
AIZMŪŽU ARMIJA
Tikai salīdzinoši nesen — 1974.gadā — Ķīnas pirmais imperators saviem pēctečiem sagādāja padebešu valdnieka cienīgu dāvanu — vairāk nekā divus tūkstošus gadu zemē apslēpto terakotas armiju. Mūsdienu leģenda vēsta, ka to nejauši uzgājuši akas racēji, un vīrs, kuram šī laime uzsmaidījusi, joprojām kādā muzejā sniedzot autogrāfus.
Slaveno akas racēju neredzēju, taču armija, klātbūtnē ieraudzīta, saviļņo. Šo leģionu, kas sastāv no 7000 dabiskā lielumā veidotām karavīru, karavadoņu un pat zirgu un kara ratu figūrām, valdnieks pavēlējis darināt savu kapeņu aizmūža sardzei. Daudziem piešķirti individuāli vaibsti, un tie ir atpazīti kā reāli personāži. Arī tādi, kuri terakotas veidolu darināšanas laikā jau varēja būt krituši. Taču imperatora ienaidnieki uzbruka ne vien dzīvajiem, bet arī māla karavīriem, liekot tiem vēlreiz doties nāvē, tāpēc restauratoriem bija ko nopūlēties, lai pēc apbrīnojamā atraduma visas galvas un rokas nonāktu pie īstajiem pleciem. Un arī tad vēl šo karavīru nedienas nebija galā. No zemes dzīlēm figūras tika izceltas krāsainas, bet dienas gaismā dažu nedēļu laikā izbaloja. Tāpēc speciālisti vairs nesteidzas ar citu iespējamo atradumu atsegšanu. Taču zaudētā krāsa šo pelēkā ierindā no aizvēstures atsoļojušo armiju vērš vēl dramatiskāku.
PELMEŅI AR ACĪM
Ķīnas brīnumu krājumi laikam ir neizsmeļami. Lieli un mazi tie virknējas kā saldūdens pērļu virtenes, kas ir viena no galvenajām juvelierizstrādājumu nozarēm un ar savu maigi sārto, liegi dzeltenīgo vai blāvi vizmojošo spīdumu visu turpmāko ceļojuma laiku nebeidz kairināt rotāties kāres instinktus.
Līdzvērtīgs luksuss ir izmeklētās tējas kārbiņas, no kurām, tējas degustēšanas namiņos nonācis, nespēj atteikties pat iepirkšanās ligām pāri stāvošs ceļotājs. Dažādu krāsu drakonu vārdos nosauktās izsmalcinātās tējas lapiņas ir arī drakoniski dārgas. Toties kā smaržo! Un cik vienreizēji izklausās! Piemēram, Melnais drakons ar pienu. Drakona gars tajā varbūt arī ir, taču ar pienu, saprotams, nav nekā kopēja. Zeltaina vai zaļganīga, rūgtāka vai saldenāka, stiprāka vai vājāka tēja Ķīnā parasti netiek maitāta ne ar pienu, ne cukuru.
Gastronomiska brīnuma efektu spēj panākt pat pelmeņi. Tos atnes tvaicējamā sietiņā, un katram vakariņotājam tiek tikai viens pelmenītis. Nu, lai jau tā būtu, toties glīts un garšīgs, turklāt vēl roku darbs. Taču pirmajam sietam seko nākamais. Tad vēl un vēl, un vēl. Katrs nākamais pelmenis ir citāds no skata un ar citu pildījumu. Viens izveidots kā ziediņš, cits izskatās kā pīlīte vai cūciņa, vai zivtiņa ar sārtu muti un melnām garšvielu acīm. Kā tādu jaukumu lai vienā kumosā iznīcina? Un vai tiešām virtuvē strādā miljons pelmeņu veidotāju?
Ķīnas gastronomijā tomēr iespējamas vēl eksotiskākas lietas. Brokastu telpas vitrīnā ieraugu divas milzu vardes. Zinātāji tās dēvējot par savvaļas vistām. Kas grib, var arī nelegāli kā delikatesi nobaudīt čūsku, pasūkāt sutinātas bezdelīgu ligzdiņas vai paskrumšķināt grauzdētus kukaiņus. Lai viņiem laba apetīte! Tīkamāk tomēr ir pajūsmot par vēl kādu diemžēl jau izzūdošu Ķīnas brīnumu — zīda izšuvumiem. To sižetus — slavenu gleznu kopijas, dabas ainiņas, sunīšus, kaķīšus, pandas un krizantēmas — varētu saukt par banāliem, ja vien to darināšanas meistarība nebūtu gandrīz vai pārdabiska. Meitenes, kas, pārlīkušas pār izšūšanas rāmjiem, ne uz mirkli neatrauj skatienu no mikroskopiskajiem adatas dūrieniem. Tīģerim acis iznāk tādas, ka liekas — tas nav izšūts zvērs, bet rūdīts hipnotizētājs. Tomēr pat čaklajiem un pacietīgajiem ķīniešiem tik piņķerīgs roku darbs jau sāk likties par grūtu, tāpēc vecajiem meistariem ir aizvien mazāk sekotāju.
TĒJAS ZIEDS
Skatiens pamazām pierod pie tempļu un arī daudzu laicīgo celtņu izliektajām jumtgalēm un pagodu stāvajiem daudzpakāpju jumoliem. Vairs nepārsteidz dārzi, kas sākumā mulsina ar tik plašai zemei šķietami neatbilstošu šaurību un saspiestību. Taču tāda ir šo veldzes avotu filozofija un nolūks. Paviljoni un tiltiņi, strautiņi un dīķīši, stādījumu grupējumi un mākslīgo klinšu krāvumi veido vienotu ansambli, kas domāts apcerīguma raisīšanai un vedina uz ķermenisku atpūtu un garīgu koncentrēšanos. Un ir patiesi žēl, ka pietrūkst laika un vienatnības, lai pienācīgi izbaudītu šo mākslīgi dabisko jeb dabiski mākslīgo stūrīšu rafinēto svētību. Ir jāsteidz tālāk, tas, protams, atmaksājas, jo pērļu virtenē uzmirdz nākamie dārgumi — kanālu pilsēta Sudžou un Vudžena jeb vienkārši Vu (ar nozīmi — tumšā), kā šo senpilsētu sauc ķīnieši.
Pelēkās koka ēkas cieši kļaujas gar kanālu, ūdenī slīd laivas, pār to augstus lokus met senatnīgi akmens tiltiņi. Uznāk lietus, bet Tumšo pilsētu tas vērš tikai teiksmaināku. Tirgotavu ieliņās pārdod tādas labas lietas kā zīdtārpiņus burkās, kaltētu ziedu kamolus, kas, aplieti ar karstu ūdeni, tējas glāzēs uzplaukst paradīzes puķu krāšņumā, un garšvielās mērcētas zaļās plūmes. Un, protams, pērles, kuru autentiskumam katrs var ticēt vai neticēt pēc saviem ieskatiem.
ATGŪTĀ JAUNĪBA
Pekina ir simetriska pilsēta, kuras centrā precīzi virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem stiepjas Ķīnas pēdējo imperatoru dinastiju superbūve Aizliegtā pilsēta — kādreiz vienkāršajiem mirstīgajiem absolūti nepieejamais cietoksnis. Šī piecsimt gadu vecā koka arhitektūras šedevra kopplatība sasniedz simt hektāru, un bez sešām centrālajām būvēm tajā ietilpst vēl 9999 telpas, kurās mitinājušās gan valdnieku oficiālās sievas, gan viņa oficiālo konkubīņu tūkstotis. Un einuhi, kuriem viss šis greznais galms bija jāapkalpo.
Tiem, kas šo brīnumu cerēja ieraudzīt dekoratīvi pārspīlētu, kā to attēlo spēlfilmās, nāksies vilties. Īstā būve izskatās krietni skarbāka un lakoniskāka, bet varbūt tieši tāpēc jo iespaidīgāka.
Tikai iela šķir Aizliegto pilsētu no milzīgā, pēc Ķīnas komunistiskā imperatora Mao Dzeduna pavēles izveidotā un pēc studentu nemieru barbariskās apspiešanas arī traģisku auru ieguvušā Tjaņaņmiņa laukuma. Tas ir lielākais pilsētas laukums pasaulē. Te atrodas apmeklētājiem slēgtais Mao mauzolejs, uz kuru viņš ar dziļdomīgu skatienu nolūkojas no milzu portreta, kas novietots tieši virs feodālo imperatoru mītnes vārtiem.
Tā vien šķiet, ka Mao nav aizmirsts un netiek noniecinātas arī totalitāro laiku sarkanās grāmatiņas ar viņa izteikumiem — tās nopērkamas visās suvenīru tirgotavās. Tomēr izskatās, ka Ķīnai patlaban arī nav īpaši daudz laika, lai apcerētu savu pagātni. Pekina gluži vai pulsē jauncelsmes drudzī, kas, gatavojoties 2008.gada olimpiskajām spēlēm, acīmredzami sasniedzis kulmināciju. Vairākkārt braucam cauri Ziemeļu rajonam, kur koncentrētas galvenās būves. Tās jau ir zem jumta, taču rosme turpinās, un kā gan citādi — arī šajos darbos iesaistīti divi miljoni strādnieku.
NETICIET AIZSPRIEDUMIEM!
Tomēr vislielākais brīnums man Ķīnā izrādās... ķīnieši. Pati nezinu, ko esmu iedomājusies, acīmredzot mani ietekmējušas vēstures un revolūcijas tēmām veltītās filmas ar vizuālajām galējībām — platā straumē plūstošas bezpersoniskas ļaužu masas, kas min divriteņu pedāļus vai soļo ierindā, vai izskaistinātas lelles, kas nikni klaigā mežonīgās kaislībās.
Pirmie iespaidi tiešām nav no tiem labākajiem — no lidostas mūs taisnā ceļā aizved ekskursijā uz vienu no Pekinas slavenākajiem tūrisma objektiem — imperatoru vasaras rezidenci, kuras paviljonu šaurajos pagalmiņos nonākam skaļa un ņirboša pūļa vidū. Kāds nejauši pagrūž, kāds uzmin uz kājas, un visur tikai ķīnieši, ķīnieši vien. Šķiet, ieraugot mūs pārgurušus un īgnus, brīnās arī ķīnieši. Bet tad kāds uzsmaida. Tad vēl un vēl. Tā uzmundrinoši, iedrošinoši. Un saprotoši.
Cik maz gan vajag, lai pasaule atkal atgūtu pievilcību. Un tā tas atkārtojas visur, kurp dodamies, jo visur, kur nonākam, apgrozās arī lieli Ķīnas iedzīvotāju pūļi. Sākumā nesaprotu, kā viņiem nedēļas vidū ir laiks tik kuplām ekskursijām, taču tad attopos, ka, tāpat kā es, arī daudzi no viņiem savas zemes ievērojamās vietas varbūt skata pirmoreiz. Viņu vienkārši ir daudz, un tas, kas pie mums ir viens, Ķīnā nozīmē vismaz piecdesmit.
Simpātiski un laikmetīgi ķīnieši ir arī visi trīs mūsu gidi — Lilija, Goša un Jūlija. Tie ir pseidonīmi, lai nabaga tūristiem nebūtu jālauza galva un mēle sarežģīto ķīniešu vārdu dēļ. Jauks un kolorīts ir arī šoferis, kurš, tāpat kā daudzi viņa gadagājuma ķīnieši, visur nēsā līdzi pie jostas piekarinātu apjomīgu tējas trauku. Taču šie cilvēki ir profesionāļi, tāpēc jo augstāk vērtēju daudzkārt piedzīvotos palīdzības žestus no nejaušiem garāmgājējiem.
Ir daudz dzirdēts par ķīniešu pašpietiekamību un to, ka visai pārējai pasaulei viņi ir gatavi uzšķaudīt. Tā tomēr neliekas, jo, tāpat kā visur, arī Ķīnā svešvalodu pratēji mēdz apjautāties, no kurienes svešinieki ieradušies? Tiesa gan, pat pēc garas skaidrošanas neviens nesaprot, kur īsti tāda Latvija atrodas. Beigās saku, ka esam vienkārši no Eiropas, un humoru mīlošos ķīniešus tāda atbilde uzjautrina tāpat kā mani pašu. Taču reiz uz ielas mani uzrunā divas meitenes, kuras sākumā tāpat kā citi ilgi pūlas saprast, kur ir tā jūra, kuras krastos dzīvoju. Tad pēkšņi viena no viņām iesaucas: "Jā, es zinu to valsti! Tā ir tā zeme, kuras prezidente ir sieviete. Tā pati, kura jaunībā esot dzīvojusi Kanādā! Jums ir brīnišķīga prezidente, mēs jūsmojam par viņu. Un kā jums patīk Siaņā? Vai tiešām nevaram jums kā palīdzēt?"
Nudien, ir saviļņojoši kaut ko tādu dzirdēt Ķīnā, kurā vidusmēra ķīnietis diez vai spētu nosaukt pat visas savas valsts amatpersonas. Un man ir prieks, ka šīs mūros un ideoloģijā tik ilgi norobežotās valsts cilvēki daudzās izpausmēs atklājās tikpat mūsdienīgi kā jebkurā citā zemē.
Riteņbraucēji daudzās rindās Ķīnā pārvietojas joprojām, taču pa galvenajām ielām tas notiek tikai noteiktās rīta un vakara stundās, jo pat automobiļu īpašnieki tā ātrāk un ērtāk varot nokļūt darbā. Arī ģērbjas un frizējas Ķīnas pilsētu iedzīvotāji salīdzinoši atturīgi, toties eleganti, jo diez vai pliki vēderi un gredzeniem apspraudītas nabas ir tie neapstrīdamākie cilvēces attīstības un progresa rādītāji.
Taču pats būtiskākais ir kas cits. Kādreizējais valstsvīrs Sjaopins, salīdzinot sociālismu un kapitālismu, esot teicis — labs ir jebkuras krāsas kaķis, ja vien tas ķer peles. Tālab secinu: lai gan Ķīnā joprojām peles ķer gan melnais, gan pelēkais kaķis, tās iedzīvotājos nejūt ne ierobežotību, ne aprobežotību. Tā ir moderna zeme un moderni ļaudis. Un pašlaik tā ir valsts, kas skaidrāk par citām apzinās savus mērķus un ir apbrīnojami mobilizējusies, lai tos īstenotu.