Kāpēc mediji kārtējo Vanšu tilta
iekarotāju dēvē par alpīnistu amatieri? Ja vien nav bail no augstuma,
kāpšana pa lēzenajām vantīm ir tikai mazliet grūtāka par parastu
deviņstāvu ēkas iekarošanu. Nevajag nekādu īpašu fizisko un tehnisko
alpīnistu sagatavotību. Varbūt precīzāk vantīs kāpēju būtu saukt par
politiķi amatieri, jo viņš taču cenšas uzrausties "tribīnē" un pievērst
maksimālu uzmanību savai personai/problēmai, nesaņemot par to
atalgojumu...
Labs iegansts, lai pastāstītu, ar ko tad īsti nodarbojas alpīnisti
amatieri. Jūlija sākumā neliela Latvijas kāpēju kompānija devās
izbaudīt, iespējams, skaistāko Alpu granīta nostūri Bregagliju Šveices
un Itālijas robežas rajonā starp Milānu un Sanktmoricu. Pasākumā
piedalījās Raita, Normunds R. un Normunds L., Rolands un Uldis,
vienīgais nekāpējs, bet lielisks fotogrāfs.
Ceļš līdz kalniem no Milānas lidostas ar īrētu auto aizņem dažas
stundas. Pa ceļam lielveikalā tiek atstāti pārsimt eiro pārtikai. Kamēr
ceļmalas krogā apēdam picu, ielejā nogāž lietus. Vispār nokrišņu šajā
sezonā ir ievērojami vairāk nekā citus gadus, un augšā joprojām turas
sniegs — vietās, kur tas parasti sen jau nokusis. Bet to mēs atklāsim
vēlāk...
Iebraucam kalnos un apmetamies kempingā Vikosoprāno ciema tuvumā.
Dzīvošana šādos alpīnisma braucienos tradicionāli ir ļoti askētiska.
Mūsu standarta numurs — telts, kas uzslieta kādas klints aizvējā, kur
mazāk pūš un līst virsū. Telts kempingā ar dušu jau ir luksuss. Kāpjot
vairākdienu maršrutus, naktis gadās pārlaist, drebinoties uz vientuļiem
klinšu plauktiem un veroties zvaigznēs. Šādās naktsmītnēs romantikas
visai maz.
Nākamajā rītā ar vienu no pirmajiem pacēlājiem uzbraucam līdz Albinjas
aizsprostam aptuveni 2000 m augstumā. Esam paredzējuši pirmās dienas
šeit iesildīties un uzreiz ķeramies vērsim pie ragiem... Uz klintīm!
Blakus atrodas Spacakaldeiras klints siena puskilometra garumā, kurā ir
aptuveni 20 ar āķiem aprīkoti 150—250 m gari maršruti. Jāatzīst,
klintīs iedzīti stacionāri āķi ir luksuss — nevajag veidot savus
drošināšanas punktus. Populārākos rajonos vietējie kalnos kāpēju klubi
ar āķiem aprīko īsus, klasiskus maršrutus, kas tiek dēvēti par sporta
maršrutiem. Nevajag daudz inventāra — tīra kāpšana! Stacionāro āķu
"taciņa" palīdz viegli orientēties. Aizkāp līdz nākamajam āķim,
iekabini savu karabīni ar atsaitē pievienotu otru karabīni un iever
drošināšanas virvi. Mūsdienās drošināšanai klintīs izmanto divas
paralēlas aptuveni 60 m garas virves, kas arī nosaka vienā piegājienā
izejamā posma maksimālo garumu. Parasti kāpj divatā. Pirmais uzkāpj, pa
ceļam liekot drošināšanas punktus, un galā izveido tā saukto staciju —
īpaši izturīgu drošināšanas punktu, kam būtu jāspēj izturēt jebkādu
rāvienu, proti, kāpēja kritienu. Otrais seko pirmajam, pa ceļam nolasot
visu inventāru. Stacijās sasaites biedri visbiežāk mainās pozīcijām,
pārdala nākamajam posmam nepieciešamo inventāru, ietur pauzi u.tml.
Trešajā dienā mēs ar Rolandu dodamies uz citu sienu, uz netālo Frakičo
smaili (2624 m). Vēl 2005.gadā bija vēlme iziet klasisko Kaspera
maršrutu 11 virvju garumā (aptuveni 350 m, VII/6 b sarežģītības
kategorija), bet Kristiāns, toreizējais pārinieks, nepiekrita. Rolands,
viens no Latvijas spēcīgākajiem klinšu meistariem, ir vieglāk
pierunājams. Arī Uldis dodas mums līdzi un uztaisa dažus starta foto,
pēcāk dodas savos klejojumos pa ieleju ķert skatus. Šis izrādās
tradicionālā stila maršruts. Lai arī dažās grūtākajās vietās āķi ir
salikti, lielākoties drošināšanas punkti jāveido no pašu inventāra.
Liekam klints plaisās ieliktņus un speciālus rīkus ar atsperu
mehānismu. Tie slodzē izplešas un nodrošina papildu saķeri ar klinti.
Neliela atkāpe par gravitācijas spēku, ar ko alpīnisti cīnās savos
maršrutos. Katrs drošināšanas rīks, pareizi ievietots klints spraugā,
spēj izturēt no pusotras līdz divām tonnām ekvivalentu rāvienu
(precīzāk izturības slodzi mēra kiloņūtonos/kN). It kā skan daudz, taču
arī norāvies alpīnists, kādu gabalu krītot ar brīvās krišanas
paātrinājumu, rada daudzkārt lielāku rāvienu drošināšanas punktam nekā
viņa stacionārie 80 kilogrami. Turklāt ne vienmēr drošināšanas punkti
ir ideāli. Spējš virves rāviens, pārtraucot kritienu, var traumēt
mugurkaulu, tāpēc drošināšanai izmanto dinamiskās virves, kuras var
izstiepties līdz 30% un amortizēt rāviena spēku.
Kāpjam veikli un maršrutu pabeidzam trīs ar pusi stundās. Vēl kāda
stunda paiet, laižoties lejā, tajā skaitā pa piesnigušu kuluāru, un
agrā pēcpusdienā esam atpakaļ nometnē. Šajā pašā brīdī sāk līņāt virs
kalniem savilcies mākonis, bet, par laimi, ne ilgi, tāpēc īpaši
nesatraucamies, kā pārējiem iet... Visi atgriežas apmierināti. Uldis
izstaigājis ieleju, Raita ar otru Normundu tomēr uzkāpuši Fjammā,
lietus neesot traucējis.
Ceturtajā dienā jau sakrājies pamatīgs nogurums un kāpšana īsti
nevedas. Mēs ar Rolandu no sākotnējā maršruta atkāpjamies, jo tas
izrādās par smagu. Nolaižamies un ķeramies klāt mazliet vieglākam.
Kamēr esam tikuši līdz atslēgai — negatīvai pārkarei, sienai, kas
atrodas vairāk nekā 90 grādu leņķī otrās virves galā, Raita ar Normundu
R. jau nolaidušies no kaimiņu maršruta un dodas mājup. Nepabeiguši...
Līdz pēdējam sešniekam jau bijuši "nokauti", arī nogurums licis manīt.
Mums tikmēr atslēgas vieta — negatīva pārkare, kas izrādās tīrais
sīkums, salīdzinot ar vertikālo plaisu, kas ved līdz nākamajai
stacijai. Krietni grūtāka ir pieeja zem pārkares. Tālāk jau "pa
skaisto", tā teikt. Interesants maršruts. Diemžēl esam nokavējuši
pēdējo pacēlāju uz leju, tāpēc nolemjam pārnakšņot tepat augšā un no
rīta doties lejup.
Kas mūs dzen kāpt? Tradicionāls jautājums, uz kuru neviens tā īsti
nespēj atbildēt. To nespēj pat slavenākie alpīnisti, kuru grāmatas mūs
iedvesmo pievērsties kalnos kāpšanai. Alpīnisms, tāpat kā jebkurš
hobijs un izklaide, ir bezjēdzīgs no ekonomiskā viedokļa — iekšzemes
kopprodukts no mūsu aktivitātēm nepalielinās. Bet vai visu vajag mērīt
IK skaitļos? Kā jebkurā hobijā, mēs gūstam gandarījumu, izlādējam
ikdienas stresu. Ekstrēmo alpīnismu — kāpšanu stāvās klinšu un ledus
sienās, arī augstkalnos — no citiem hobijiem, protams, atšķir
paaugstināts risks, atbildība. Pat piestiprinātam pie virves, krist nav
patīkami un bieži vien arī traumatiski, atsevišķos gadījumos — letāli.
Uz klints katra kustība ir atbildīgs lēmums, kas var ietekmēt paša un
sasaites biedra dzīvību. Laikapstākļi, lavīnas un akmens nogruvumi ir
faktori, kurus mēs nevaram kontrolēt, tikai minimizēt to ietekmi,
izvēloties drošākus kāpšanas periodus. Ja alpīnisma maršrutā kaut kas
notiek, tu nevari vienkārši pārtraukt un doties prom.
Atkāpšanās/nolaišanās bieži vien ir ne mazāk sarežģīta kā uzkāpšana.
Glābšanas darbi ir laikietilpīgi, turklāt ne visur iespējami un
pieejami.
Pēc vienas atpūtas dienas ielejā atkal dodamies augšā uz Šoras kalnu
būdas pusi. Apmetamies teltīs kādu gabalu virs būdas. Nākamajā rītā
četros Normunds R. modina: "Esam nogulējuši! Tagad tie 20 kāpēji
aizņems visus maršrutus..." Kādi 20 kāpēji? Izlienu no telts, vēl
tumšs. Jā, kādi 20 stāvi lēnām rāpjas pa morēnu uz sienas pusi. Kaut
kas sirreāls, jo vēl vakar vakarā ieleja (un būda!) likās tukša. Kur
viņi radās?
Mēs ar Rolandu dodamies uz Šoras Daforas (3169 m) ziemeļrietumu malu.
Ieplānotais mērķis — Integrale Diretta maršruts, tomēr pēcāk
nokļūdāmies svarīgā atslēgas vietā, un sanāk izkāpt Fuorikantes
maršrutu. Kopējais maršruta garums tuvu 800 m jeb 24 virvju posmi.
Pieeja pa sniega klātu morēnu. Tā kā mums nav sniega/ledus inventāra,
sanāk diezgan ekstrēmi. Rolanda botu zoles protektors stāvumā palīdz
labāk noturēties, un, kamēr es ar nazi sāku kasīt pakāpienus, viņš
pievārē beidzamos 20 metrus, kāpjot pēc berzes, un nomet man virves
galu.
Maršruta aprakstā minēts, ka stacijas vietas aprīkotas ar āķiem, bet
pirmos āķus atrodam tikai vidusdaļā un tos pašus neizmantojam, jo
nesakrīt ar mūsu staciju intervāliem. Absolūti klasisks kāpiens,
strādājot ar pašu inventāru. Diemžēl oriģinālo staciju ignorēšana
izspēlē ar mums joku — palaižam garām punktu, no kura bija jāpāriet uz
kori. Jau atpakaļskatā uz leju pamanām gan oriģinālo staciju, gan
izejas vietu uz kori. Negribas laisties lejā, tāpēc turpinām kāpienu pa
minēto Fuorikantes maršrutu, kurā jau esam kādu brīdi. Augšdaļā
maršruts ved pa sienas "pārslām" kādus 20 metrus zem kores. Skats ir
fantastisks: pa kreisi — kores pārkare, pa labi — vertikāls kritums uz
leju. Bet "pārslas", pa kurām kāpj augšup, ir ļoti sadrupušas, sajūta —
tas viss vienā mirklī var aizbraukt uz leju. Šī sadrupušā posma dēļ
Fuorikantes maršrutam savulaik atņemts trīszvaigžņu klasikas statuss
(bīstams!).
Maršrutu izejam aptuveni astoņās stundās. Noeja izrādās krietni
sarežģīta. Vienā brīdī pazaudējam taku ziemeļu korē ar neskaitāmiem
traversiem un nolaišanos pa virvi. Pēc stundu ilgas nesekmīgas
meklēšanas pieņemam lēmumu laisties taisni vienā no sniegotajiem
kuluāriem. Par laimi, neesam pirmie, kas te iemaldījušies, un jau
otrajā nolaišanās posmā varam izmantot vecas nolaišanās stacijas.
Attālums līdz morēnas galam lejā izrādās pilnīga ilūzija. Rolands
piemet, ka būs četras virves?! Izrādās — deviņas! Un gandrīz visas
pilnā garumā (60 m)!
Nometnē esam jau vēlā vakarā. Uldis šajā dienā bija uzkāpis līdz vienai
pārejai un apskatījis kaimiņu ieleju no iespaidīgas sienas augšpuses.
Otrs Normunds ar Raitu pēc ilgstošiem ceļa meklējumiem sniega nogāzēs
un vairāku stundu pūliņiem tomēr piekļuva Kaspera pīlāram Ago di Šora,
kur arī veiksmīgi uzkāpa. Tas ir izcili skaists granīta monolīts 200 m
augstumā, ielejas trīszvaigžņu klasika! Kur palika 20 nakts kāpēji?
Devās uz ledāju zem Džemelli virsotnes, kur apguva ledus iemaņas.
Izskatījās pēc kāpēju skolas izbrauciena.
Turpmākās trīs dienas vēl pavadām, kāpjot klasiskus sporta maršrutus
Itālijas puses ielejās. Nu ko, Rīgas vantis! Saturieties! Ir vēl
Latvijā alpīnisti amatieri...
Granīta paradīzē
"Kam lemts rāpot, tas — nelidos!" vēsta paruna. Tautas gudrinieki to sacerējuši senos laikos, nenojauzdami, ka "rāpotāji" kādreiz trauksies automašīnās, lidos lidmašīnās un nirs zemūdens dzīlēs. Diezin vai viņi bija ko dzirdējuši par kalniem, kuros mēs, daži no ikdienas "rāpotājiem", atrodam savu aicinājumu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.