Man slikta sirdsapziņa. Tikai tādēļ, ka pašai sagribējās mājās, no svaiga gaisa, zaļas zāles un ogu dobēm esmu atrāvusi Bellu uz Rīgu un iesprostojusi putekļos starp mēbeļu pakām. Laukos viņai ik dienas bija septiņi līdz deviņi lieli cilvēki apkārt. Visi pieskatīja un apbrīnoja. Te esmu tikai es un divi stulbi kaķi - tā, dusmīga uz sevi, beržot māju, domāju.
Bellu izlieku sētiņā uz lodžijas. Viņa niķojas un bļauj. Divas dienas pēc kārtas skan viss pagalms. Trešajā - zvans pie durvīm. Aiz tām bāriņtiesas inspektore. Sākumā negribu laist iekšā, domāju - sajaukusi dzīvokļus. Taču inspektore neko nav saputrojusi. Kaimiņi zvanījuši. Šajā dzīvoklī nepārtraukti raudot bērniņš. Inspektore ir jauna un jauka meitene. Taču acs acīmredzot uztrenēta. Uzmetusi skatu man, bērnam un mājai, meitene jau koridorā sāk atvainoties, ka, iespējams, noticis pārpratums. Tomēr apgriezties un aiziet viņa nedrīkst. Protokols jāsastāda. Jāpārliecinās, ka bērnam nav zilumu, ka es zinu, kā sauc mūsu ģimenes ārsti. "Cik jums istabu?" "Četras." "Daudz, mūsu klientiem nekad nav tik daudz istabu," atķeksēdama vajadzīgo aili veidlapā, inspektore nosaka. Vēl man ir jāatrāda, vai Bellai ir gultiņa. Tā stāv mūsu guļamistabā, kur svešus nelaižu. Arī inspektori negribu laist, tomēr viņa ir nepiekāpīga. Šoreiz jāpiekāpjas man. Parakstot protokolu, izlasu arī inspektores novērojumu: "Uz plīts tiek gatavotas bērnam pusdienas." Jā, pusdienas tobrīd tiešām gatavoju, tikai - sev, nevis Bellai. Bet to drošības labad inspektorei nesaku.
Pēc nepilna pusgada, nupat janvārī, sestdienas pēcpusdienā, mēs visi četri, vēl arī vectēvs un vecāmamma, ejam skatīties Daudziņa & Hermaņa Vectēvu. Bellu pieskatīt ieradušās viņas māsīcas (15 un 16 gadu). Ir pieci pēcpusdienā, taču ārā diezgan silts, un pirms aiziešanas uz teātri nolemju Bellu izlikt uz lodžijas pagulēt. Viņa todien nav gulējusi un uz lodžijas parasti guļ dienas miedziņus. Arī tagad, kad rakstu šo sleju. Taču topēcpusdien Bella ir niķīga. Bļauj un neguļ. Pārējie jau uz ielas, es vēl pie bērna. Zvans no lejas - ja negribam vēl vienu protokolu, lai nesu Bellu iekšā. Zem mūsu logiem jau pašvaldības policija grozās.
Uz kaimiņiem tagad skatos drusku šķībi. Kurš? Šajā mājā dzīvojam jau desmit gadu, te izaugušas arī Bellas māsas. Kaimiņi mūs pazīst, viņiem nevajadzētu būt aizdomām, ka nerūpējamies par saviem bērniem. Varbūt vienkārši kaitina maza bērna raudāšana? Tajā pašā laikā - vismaz es zinu, ka manam pagalmam ir acis un ausis. Tas var izrādīties noderīgāk nekā īslaicīgi pārpratumi ar inspektoriem un policiju.
Jūs pats esat kaimiņš, un jums ir kaimiņi. Sociologs Viesturs Celmiņš sarunā (Diena, 24.janvāris, Labdien nesaka. Bērnus kutina) par kaimiņiem sacīja: "Kā cilvēki ar tik vāju sadarbošanos spēs pieņemt lēmumu par mājas siltināšanu?" Vai tiešām tik traki? Vai pazīstat savus kaimiņus un sveicināties? Vai jums ir "sālsšķipsnas" attiecības - varat ieskriet aizņemties sāli, uzticēt pieskatīt kaķi un telpaugus, kad pašam gadās būt prom no mājām ilgāku laiku? Vai varbūt jūsu kaimiņi ir lielākie maitas pasaulē, kas to vien grib, kā jums ieriebt? Kādām, jūsuprāt, jābūt ideālām attiecībām ar kaimiņiem?
Raksti savu viedokli [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV-1004 ar norādi Privātā dzīve