Labi, ka sieva vismaz šoreiz to nedzirdēja. Vīrs ir stingri iereibis un atsakās saprast, ka ir kļūdījies, tāpēc belzieni un lamas aiz durvīm kļūst arvien niknākas. Savu tiesu saņem arī kaimiņu suns, kurš, dzirdēdams dīvaino troksni, rej ne pa jokam. Izplosījies vīrs aizmieg, atspiedies pret manām durvīm. Vēlāk mājās nāk kaimiņi, kuri tumsā paklūp pret guļošo vīru. Dzirdu, kā kaimiņiene saka vīram, lai nodzen lejā to dzērāju. Tas tiek izdarīts, un es pie sevis no sirds pateicos kaimiņiem. Nezinu gan, ko viņi tajā brīdī domāja par savu jauno kaimiņieni, kuras durvīm uzgūlies atraidītais viesis.
Kādu citu dienu, uzkāpjot savā 5.stāvā, ar šausmām konstatēju, ka dzīvokļa durvis kāds ir mēģinājis uzlauzt. Laužņa atstātās pēdas nežēlīgas, atslēga sabojāta, bet dzīvoklī zaglis nebija iekļuvis. Kamēr domāju, ko darīt tālāk, mājās pārnāca kaimiņš, kurš vispirms palīdzēja salabot durvis. Pēc tam pastāstīja, ka viņa puika pa dienu bijis mājās un laikam sataisījis kārtīgu troksni, klausīdamies mūziku, jo zaglis izbijās un savu darbiņu līdz galam nenodarīja. Turpmāk vienmēr pievēru ausis uz kaimiņu bērnu skaļajām izdarībām, kad vecāku nebija mājās, jo reizēm skaļi kaimiņi ir labāki par klusajiem.
3.stāva kaimiņš bija pusmūža vīrietis, hronisks alkoholiķis, kurš dzīvoja kopā ar māti. Nākot mājās, 3.stāvā bija jāuzmanās, lai neuzkāptu trepēs guļošam cilvēkam, un gulēja viņš tur diezgan regulāri. Izrādījās, ka šķietami miermīlīgais vīrs dzērumā kļūst agresīvs, tādēļ māte viņu nelaida dzīvoklī. Līdz dzēruma miegs pievārēja vīru un viņš saldi aizmiga, nostiepies visā garumā uz trepēm, cepuri palicis pagalvī. Mēs visi, augstāk dzīvojošie, uzmanīgi laipojām viņam garām, lai tikai nepamodinātu, jo, kurš guļ, tas negrēko.
Reiz man gadījās pazaudēt maku, kurā bija nauda un bērna ģimenes ārsta zaļā kartīte, pēc kuras varēja noskaidrot mūsu adresi. Pāris dienu vēlāk pie durvīm klauvēja mans dzērājkaimiņš no 3.stāva un aicināja uz savu dzīvokli pie telefona, sacīdams, ka tur jautā manu meitu (meitai bija kādi pieci gadi). Nodomāju, ka ar galvu kaimiņam pavisam vairs nav labi. Pēc trešās reizes, kad kaimiņš jau lūgtin lūdzās, lai es tomēr atnākot, nokāpu līdz 3.stāvam un bezcerīgi pacēlu klausuli. Tiešām, zvanīja mana maka atradējs, uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš telefonu grāmatā bija atradis vistuvāk manam dzīvoklim esošo tālruni un pacietīgi zvanījis kaimiņam, līdz viņam izdevās pierunāt mani atnākt pie telefona. Atguvu maku ar visu naudu (daļu ziedoju atradējam) un nostiprināju sevī pārliecību, ka man apkārt ir labi un izpalīdzīgi cilvēki.
Jūs pats esat kaimiņš, un jums ir kaimiņi. Vai pazīstat
savus kaimiņus un sveicināties? Vai jums ir "sālsšķipsnas"
attiecības - varat ieskriet aizņemties sāli, uzticēt pieskatīt kaķi
un telpaugus, kad pašam gadās būt prom no mājām ilgāku laiku? Vai
varbūt jūsu kaimiņi ir lielākie maitas pasaulē, kas to vien grib,
kā jums ieriebt? Kādām, jūsuprāt, jābūt ideālām attiecībām ar
kaimiņiem?
Raksti savu viedokli [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV-1004 ar norādi Privātā dzīve