Mīļākie un mīļākās

"Mīļākais man ir viens; viņš ir liels un zils, salds un dziļš; es viņam atdodos ļoti bieži, lai gan reizēm viņš nenāk tad, kad man gribētos, – tas ir Miegs. Bet mīļākās man ir divas – Viena un Neviena. Ar viņām es uzturu attiecības pārmaiņus, citreiz arī ar abām uzreiz. Viena mēdz būt greizsirdīga, bet Neviena ir uzticīgāka; kad esmu ar Nevienu, skaidri jaušu, ka Vienai ir kaut kas ar kādu citu.

Maniem draugiem vienmēr ir bijis vairāk mīļāko nekā man. Mans vienīgais mierinājums ir tas, ka manas mīļākās ir mīļākas, jo viņas mīl mani.

Tas ir brīnumaini, jo, ar prātu spriežot, iespējama tikai nelaimīga mīlestība bez atbildes. Ikviens cilvēks tiecas pēc tāda, kas ir pilnīgāks par viņu, bet šis pilnīgākais – pēc vēl pilnīgāka, viss pārējais ir tikai dzīvnieciska, respektīvi, laicīga, sirsnība, mentāls netikums, sadzīviska vaļība gan no šī pilnīgākā puses, gan no otra arī. Pilnīgam cilvēkam otru nevajag, bet nepilnīgā cilvēkā nevar iemīlēties, var tikai aizrauties ar kaut ko no viņa, teiksim, Dibenu vai Domas lidojumu.
Savukārt, ja nepilnīgais, apzinādamies, ka ir nepilnīgs, ļauj otram sevi mīlēt, viņš grēko – bet vienā cilvēkā nekad nav viss, citādi vārdu «mīļākais» nevarētu lietot daudzskaitlī, un tas, kurš savu nepilnību neapzinās, ir nevis cilvēks, bet Dieva lopiņš –, tāpēc nepilnīgam vienkārši nav laika mīlēt, viņam visu laiku jāšaubās par sevi, jāatceras savs nepilnības grēks, lai negrēkotu.

Kompleksi ir dievbijības izpausme, cilvēks, kas nomokās ar kompleksiem, tādā kārtā atzīst, ka pilnības ideāls ir, turklāt viens.

Ar prātu spriežot, mīlētāji ir tikpat neaizsargāti kā pensionāri. Arī viņu problēmas atrisinās laiks, kas diemžēl katram iet ar citu ātrumu: kur vienam vēl estētika, tur otram jau ētika, jo dabūt mīļāko ir grūti, bet tikt no viņa/viņas vaļā – vēl grūtāk. Tā vismaz runā.

Tāpēc mīlestība nav ne prāta, ne muskuļu, ne labas audzināšanas un seksuālās izglītības, ne gribas fenomens – tā ir Dieva dāvana, kas nav ne piesaucama, ne noturama.

Ja mīlestība ir, tad jāsaka paldies Dievam par to, ka devis; ja nav – ka pasargājis no tās. Jo, kur ir mīlestība, tur uzreiz klāt ir arī greizsirdīgais Sātans ar greizsirdību; un prāta cilvēks aizmirst, ka vaina jāmeklē sevī, kļūst greizsirdīgs un zaudē prātu, kas var izpausties gan paša vēnu, gan cita kakla griešanā, gan personisko attiecību kodeksa sacerēšanā. Šie pūliņi ir velti, jo Dievam likumi nav rakstīti. Greizsirdis grib apstādināt laiku, bet atrod nāvi.

"Mīlestība" ir sakrāls vārds, to tiešām drīkst satvert tikai uz mirkli. Lai to apcer tie, kas no šīs ligas ir bijuši brīvi, tāpat kā padomi bērnu audzināšanā vislabāk padodas tiem, kam viņu nav.

"Mīlēšanās" ir daudz vieglāk lietojams vārds. Latviski pateikt "es gribu ar tevi mīlēties" ir daudz vieglāk nekā "es tevi mīlu", lai gan vēl latviskāk skan "rukš, rukš, rukš, pēkš, pēkš, pēkš".

Es ar mīļāko gribētu gulēt kādā Pārdaugavas namiņā ar cauru jumtu. Tai vietā, kur tecētu ūdens, izaugtu sūna, kas zaļotu vēl arī tad, kad mēs paši jau būtu tā nodzeltējuši, ka uz mūsu ādām varētu sākt rakstīt mīlestības vēsturi, un zaļā sūna glabātu dzīvu piemiņu par to, kā mēs vārtījāmies sūnās.

Tur mēs gulētu kā kapos, un tikai ūdens pilēšana atgādinātu, ka laiks iet, – kamēr ūdens sāktu tecēt mums cauri.
Bet, ja es celtos un caurumu jumtā aiztaisītu, es vairs nebūtu mīļākais, bet vīrs. Tas ir tikpat kā aiztaisīt zārka vāku. Jo caurums jumtā ir nevis tāpēc, ka visu laiku jāvārtās sūnās un nav laika caurumu aiztaisīt, bet gan tāpēc, ka pa šo caurumu var redzēt zvaigznes.

Un mīlēt, kā mūs mācīja komunistiskās audzināšanas stundās, nozīmē nevis skatīties vienam uz otru, bet abiem kopā skatīties vienā virzienā.

Tāpēc es neieteiktu mīļākajiem labot savām mīļākajām jumtu, steigties ar cauruma aiztaisīšanu – lai pēc tam nav jāskatās griestos, proti, tukšumā.

Varbūt tieši tāpēc es neesmu iemācījies salabot korķus."