Studentu uzdzīve aiz sienas sit augstu vilni. Paņemu ausu aizbāžņus, bet tie ir sāpīgi. Gribot negribot jāņem ārā. Līdz ar šo mirkli izdzirdu Antonio jautājumu: "Do you have a boyfriend?... Just for curoisity... just for cuorisity?"* Kad tie atkārtojas vairākkārt, nākas ieteikt pagriezties pret sienu un migt ciet. Antonio neizbēgami apvainojas, bet pagriežas un tiešām aizmieg.
Antonio un viņa draugs Luiss ir pirms nedēļas sarunātie naktsmāju devēji Malagā pirms manas došanās tālāk Andalūzijas kalnos. Esmu ceļā uz ekokomūnu. Tā ir dzīvā ēdiena piekritēju apmetne, kurā nelieto nekādu termiski apstrādātu pārtiku un nekādus dzīvnieku valsts produktus. Viņus esmu atradusi ar starptautiskas organizācijas World–Wide Opportunities on Organic Farms starpniecību. Ikvienam ir iespēja sazināties ar konkrētu ekoloģiskās lauksaimniecības komūnu un braukt ciemos: apmaiņā pret apmešanās vietu un ēdienu ir jāstrādā viņu saimniecībā. Aizrakstīju e–pasta vēstuli uz Andalūziju un saņēmu īsu un skaidru atbildi: "Brauc!" Tā nu es arī dodos, lai rastu atbildi uz jautājumu — vai šādas ekokomūnas tik tiešām ir alternatīva mūsdienu individuālistiskajai dzīvošanai? Bet ceļojums sākas Malagā, kur abi vietējie puiši uzreiz pēc ierašanās mani uzaicināja baudīt vīnu slavenajā pagrabā El Pimpi. Tur uz vienas no mucām savu parakstu uztriepis pats Antonio Banderass.
APMETNE IELEJĀ
Nākamais rīts nāk ar pamatīgu lietusgāzi, un nolemju mazliet uzgaidīt. Pēc stundas mākoņi ir atkāpušies, un, saules un Antonio pavadīta, soļoju uz autoostu, lai dotos Marbeljas virzienā. Nez kāpēc Spānijas ceļojuma laikā vienmēr sagadījās braukt ar autobusiem, kas no pieturas atgāja nevis ar Vidusjūras cilvēku mentalitātei atbilstošu kavēšanos, bet pirms norādītā laika. Arī Marbeljas autobuss nav izņēmums, un ceļā dodos piecas minūtes agrāk, izlīkumojot caur dārgu piejūras villu rajonu. Tūlīt pēc izkāpšanas pieskrien kāds apjucis vācu autostopotājs un, cieši acīs skatīdamies, lūdz dažus eiro, jo nekādi nevarot tikt līdz tuvākajai Vācijas vēstniecībai. Sāku viņu eksaminēt, lai pārbaudītu runāto vārdu patiesību un pārliecinātos par iedotās naudas pareizu izlietojumu. Pēc septītā jautājumu viņš atmet ar roku un dodas diedelēt pie nākamā tūrista.
Ceļš uz Ohenas ciematu ved augšup kalnos, atklājot skatu uz Andalūzijas jūras piekrasti un Āfrikas kalnu virsotnēm. Ieraudzījusi norādīto benzīntanku kā tikšanās vietu, grābju mantas un skrienu šoferim lūgt pieturēt. Pēc 20 minūtēm benzīntankā nobremzē auto ar puskailu sirmgalvi Baltu. Viņš cenšas pārkliegt skaļo motoru, aicinādams lēkt iekšā. Izbraukājot apšaubāmas drošības kalnu ceļus, nokļūstam mazā ielejā, kur savu vietu ir atradusi La Cascada komūna.
Balta kopš savas ēdienkartes maiņas pirms 26 gadiem dzīvojies pa dažādām ekokomūnām Spānijā un citur pasaulē. Taču pirms gada pats ar partneri nopirka zemi Andalūzijas pakalnos. La Cascada spēj nodrošināt vairāk nekā duci cilvēku ar pašu audzētu pārtiku: vislabāk aug avokado, apelsīni, melones, olīvas, citroni un tomāti. Bieži vien tuvākas un tālākas komūnas draudzīgi apmainās ar produkciju, piemēram Andalūzijas mandeles iemaina pret Kanāriju salu banāniem vai kasti ar mango par pāris dienu viesmīlīgu izmitināšanu. Piemēram, kāds Baltas draugs no Madrides sev līdzi atveda veselu bagātību bioloģiskās pārtikas, tā nodrošinot sev mierīgu nedēļas nogali komūnā.
Bet man par gultas un ēdiena tiesu ir jāstrādā. Balta vispirms ierāda dzīvošanas vietu, uzaicina iestiprināties ar apelsīnu sulu un bļodu salātu, bet uzreiz pēc tam laipni aicina kopīgi stiept kompostu uz dārzu komūnas ielejā. Pēc tam tieku pie darba ar lielāku atbildību, tas ir, stiepju šļūtenes no viena gala uz otru, lai kopā ar Baltu ierīkotu tomātu un meloņu dārza automātiskās apūdeņošanas iekārtu.
Pēc garās darbadienas Balta aicina apskatīt komūnas lielo lepnumu — ūdenskritumu un aicina prezentēt latvju tautasdziesmas, ierādot man ģitāru, bet pats ķeroties pie perkusijām. Tā nu mēs sadziedamies it visās valodās, kādās protam.
SKANDĀLS PAr VISU NAUDU
Gandrīz pilnmēness naktī Balta aicina dziedāt pie ugunskura. Atskatījusies visas skaistās komūnu pilnmēness ballīšu bildes, nopriecājos, ka šī ceļojuma laikā arī man tiks kaut mazumiņš no skaistās dziedāšanas un dejošanas. Tā nu Balta rauj vaļā jaunības stāstus un spēcīgi izdzied spāņu mēnesim veltītās dziesmas. Kādā brīdī Baltas partnere Marta nelabā balsī kliedz no mājiņas augstāk kalnā — lai taču vienreiz beidzam un ejam gulēt! Balta ignorē.
Pēc minūtēm desmit kliedz viņu bērns — 10 gadus vecā Nāra. Lai taču tētis reiz beidz traucēt miegu! Arī šoreiz Balta nereaģē, tikai sāk sist perkusijas vēl spēcīgāk un dziedāt skaļāk. Pēc kāda laiciņa no krūmiem tumsā iznāk divi tēli, kuros saskatām Martu un Nāru. Abas roku rokā dodas tieši pie manis.
Marta sāk dusmīgi pratināt, ko šeit lejā daru un kādi ir mani nodomi attiecībā uz Baltu. Nespēju saprast šo jautājumu nozīmi, jo Baltu uztveru kā lāga vectētiņu, no kura smelties veselības un bioloģiskās lauksaimniecības zināšanas. Marta pēc savas pāris minūšu garās greizsirdīgi pārmetošās runas brīdina mani, ka Balta ir bīstams un es pēcāk lieki saukšu pēc palīdzības, taču viņa vairs nenāks man palīdzēt.
Balta iejaucas un izstāsta, ka lejā pie ugunskura esmu nonākusi savas gribas vadīta un neesmu pelnījusi nevienu no pārmetumiem. Martai tas neliekas visai pārliecinošs arguments, un pirms došanās atpakaļ augšā viņa velta man dusmīgu skatienu. Tā nu es palieku ar Baltu pie ugunskura neizpratnes pilnā klusumā.
Pēc brīža viņš sāk skaidrot, ka Marta ir greizsirdīga uz visām meitenēm, kuras brauc ciemos un ar kurām Balta bieži vien pavada daudz vairāk laika nekā ar viņu un meitu.
Marta uz pusslodzi strādā apdrošināšanas kompānijā tuvākajā pilsētā, kur skolu apmeklē arī Nāra. Zemes darbi vairs nav viņas uzdevums, jo ar savu algu Marta nosedz komūnas komunālo pakalpojumu izmaksas.
Nākamās dienas pēcpusdienā, kad pabeigti kārtīgi zemes rakšanas un ravēšanas darbi, Marta ierodas pie manis atvainoties. Balta tik ļoti daudz laika pavadot ar jaunām meitenēm, un kas zina, kas notiekot tad, kad viņa augšā guļ vai atrodas darbā. Vienmēr aicinot Baltu uz vakariņām kopā ar ģimeni, bet atrodot kopā ar kārtējo brīvprātīgo. Tā nu ik dienas Marta nāk apjautāties, kādi jaunumi ir manās attiecībās ar Baltu, vai nav bīstamo momentu un tamlīdzīgi. Saprotu, ka nedēļu šādus jautājumus varu izturēt un prātīgi, mierīgi atbildēt, ka viss kārtībā. Iestarpinu arī savus padomus — varbūt vērts izbeigt attiecības, ja jau tik lielas ciešanas tās sagādā? Kādā dienā, kad ar Baltu atgriežamies no vietējā ciemata interneta bibliotēkas, Marta nelabā ātrumā ar savu auto aiztraucas mums garām. Man tikai atliek pārmest krustu, lai ar veselu ādu tieku ārā no šī greizsirdības virpuļa.
Balta jūtas vainīgs un nākamo dienu, tas ir, svētdienu, iedod man brīvu, bet pats ar ģimeni aizbrauc lasīt vīģes citā piejūras komūnā. Tiesa, šis skandāls liek man piesargāties gan no Martas, gan Baltas. Ej nu saproti gan vienu, gan otru — viņa runā angliski un to vien dara, kā kaunina partneri, bet viņš spāniski sūdzas, ka nekāda dvēseliska dzīvošana kopā nesanākšot.
VĀCIJAS PUĶU BĒRNU LIKTENIS
Kādu pēcpusdienu Balta mani aicina līdzi uz vācu draugu komūnu. Ceļā uz veselības izstādi Barselonā tika apskādēts busiņa bagāžnieks, bet Jēkabs, iespējams, to varēs salabot. Pa grūti izbraucamiem ceļiem attālināmies no civilizācijas vēl vairāk.
Jozefs, Riža un Jēkabs jau 1978.gadā pameta ar militāriem spēkiem pārpildīto Berlīni. Esot bijuši noguruši no automātu stobriem un cilvēcību iznīcinošās politiskās sistēmas. Jozefs man izrāda pirms 20 gadiem iegādātu teritoriju, kur tagad zaļo augļu koki un sakrājies milzums daudz dažādu krāmu: peldbaseina kāpnes, desmitiem vecu mašīnu un riteņu, visādi metāllūžņi un citi celtniecības materiāli.
Jozefs un Jēkabs Dienvidspānijā ieradās laikā, kad piekraste vēl nebija apbūvēta un to klāja eikaliptu meži. Kad piekrastē sākās strauja būvniecība, viņi nopirka zemes gabalu tālu no mainīgās ainavas — tur, kur joprojām nav nekādu komunikācijas līdzekļu ar pārējo pasauli. Viņiem pievienojās Riža — pēc trīs gadu meditēšanas kopā ar hinduisma skolotājiem alās Indijā vāciete pārvācās uz dienvidiem saules un dabiskuma meklējumos.
Jozefs ar lielu rūpību stāsta par stādītajām priedēm un cilvēku neprātu ķerties pie Amazones tropu mežu iznīcināšanas. Par Eiropas Savienības patieso jēgu. Par cilvēka dzīves ačgārnību: ejam uz vienu darbu, skrienam uz nākamo, un pat tad nepietiek līdzekļu, lai varētu labi dzīvot, nepietiek laika veltīt uzmanību saviem tuvākajiem, savai ģimenei. Cilvēkam taču vajag laiku pašattīstībai, garīgās pasaules izkopšanai, bet apkārt redzam tikai narkotikas un alkoholu, kas spēj sagādāt īslaicīgu laimes sajūtu un nodrošina absolūtu garīgo pagrimumu.
Jozefs par jaunās paaudzes niķiem un stiķiem var runāt stundām ilgi, taču, kad nonākam līdz izdaudzinātajam zāļu skapītim, kur glabājas pašu gatavoto ārstniecisko augu esences, tad tūlīt pat man esot jāizmēģina visas pēc kārtas. Gan iekšķīgi, gan ārīgi. "Paši sevi ārstējam! Re, pirms pāris dienām tik skaistā mēnesnīcā (tai pašā, kad notika greizsirdības skandāls) gāju pastaigāties un pie upītes novēlos uz akmeņiem. Nācās ņemt diegu un adatu rokās un šūt visu pušumu kopā. Kosmoss ir mūsu dakteris, ko tad mums tie profesionālie mediķi vairāk palīdzēs. Modernā medicīna saindē mūsu ķermeņus, nevis dziedē. Pats varu sadziedēt savus pušumus pāris dienās. Ar brīnumzālītēm ieziežu arī visus dārza darbos iegūtos skrāpējumus." Ņemu ārā fotoaparātu un saku, ka šis nu gan man būs jānobildē. Taču piesteidzas Riža un saka, ka negrib, lai kāds šeit fotografē, jo tā īsti neko nezinot par iebraucējiem. Kad nonākam pie Jēkaba paša uzbūvētās mašīnas (viņš to sastellējis no triju citu mašīnu detaļām), Jozefs apcērtas uz riņķi un, nekur nemanot Rižu, saka, ka nu varu fotografēt, bet labi ātri.
Tā nu viņi dzīvo ar sapni par pasauli, kas brīva no ieročiem un egoisma. Iztiek no Vācijas valdības piešķirtajām pensijām. Ik dienu meditē un tic tam, ka domām un pozitīviem ikdienas soļiem ir neaprēķināms spēks mainīt pasauli uz labo pusi. Baltas bagāžnieks gan paliek nesalabots.
NŪDISMA ŠOVS
Jau pāris dienu iepriekš Balta mani brīdina, ka ieradīsies britu ceļojumu pārraižu filmēšanas grupa, kas grib iepazīties ar La Cascada darbību. Dzert manu ik rītu spiesto apelsīnu sulu Balta ierodas, kārtīgi saķemmējies. Arī iepriekšējā vakarā atbraukušais Baltas draugs galdnieks Manvels, kārtīgi nomazgājies, nu lepni soļo šurpu turpu, domādams, kā labāk pabeigt iesākto komūnas jaunbūvi.
Drīz ierodas arī TV komanda, un visi izģērbjas — tā gribot parādīt komūnas dabiskuma filozofiju. Balta sūta mani spiest sulu arī TV darboņiem un mēģina pierunāt arī mani mest drēbes nost. "Jūs jau tur tais saunās arī ejat pliki, vai ne tā?" Balta visādi mēģina mani pielauzt: smukāk taču, ja pliko vīru barā arī kāds sievišķis! Atbildu, ka saunās tik tiešām dodamies kaili, bet bez TV kameru klātbūtnes. Peldkostīmā gan esmu gatava staigāt, ja jau tas tik ļoti nepieciešams. Neba man liels kauns par kailumu, vairāk gan piesardzība attiecībā uz Martas greizsirdības lēkmēm.
Balta piekrīt, un dodamies uz La Casada ūdenskritumu. Kustamies pa labi, pa kreisi, lecām ūdenskritumā, lai TV kameras uztvertu labākos kadrus. Kādā brīdī Balta mani pagriež pret kameru un sāk smērēt muguru ar zemi, lepni paziņodams, ka šo sauc par zemes terapiju. Citi cilvēki par to gatavi maksāt bargu naudu, bet šeit var dabūt par velti. Elegantajam kameras vīram iepatīkas šī smērēšana, un viņš liek to atkārtot tā, lai var safilmēt no visām debespusēm. Mana mugura galu galā ir pamatīgi apkasīta, un Balta iesaka šodien saulē labāk vairs nerādīties.
Pa ūdenskritumu sāk slidināties arī viena britu lēdija, bet viņas šova meksikāņu izcelsmes pavadonis, uzlicis Ādama lapu, staigā apkārt un paziņo, ka no šī brīža arī viņš gandrīz kļuvis par nūdistu.
Televīzijas ļaudis aizbrauc apmierināti ar iegūtajiem kadriem, aiz sevis atstājot vien pusizdzertas kolas pudeles un izsmēķu galus.
ATRISINĀJUMS
No pārdesmit kilometru attālās dzīvā uztura saimniecības ierodas Gonsaless. Viņš atved kastes ar bioloģisko pārtiku no Madrides apkārtnes un, norāvis drēbes, to vien dara, kā gozējas saulē trīs dienas pēc kārtas. Manvels mēģina pabeigt nojumes celtniecību. Balta katru dienu uz pāris stundām dodas uz vietējā ciemata interneta bibliotēku, pirms tam katram norādīdams darāmos darbus. Bet, tikko viņa mašīnas rūkoņa pazūd aiz kalna, Manvels pamet zāģi un dodas našķēties. Tad slaistās apkārt, savā pārnēsājamajā radio mēģinot uztvert kādu nebūt staciju. Gonsaless ķeras klāt virtuves pārtikas krājumiem un gozē visas savas vīrišķās mantības manā tuvumā. Taču es esmu spiesta rakt to pašu sasodīti sakaltušo un mālaino zemi, no kuras paveras ļoti skaudīgs skats uz laiskajiem spāņu vīriešiem. Savā nodabā lādējos — gan par to, kur esmu nonākusi, gan par nekaunīgajiem sliņķiem.
Balta atbrauc pēc vairākām stundām un taujā, vai tad viena pati esmu visu šo gabalu norakusi. Kā nekā smags darbs esot. Klusi turpinu lādēties, vai tad viņam līdz šim nav ienācis prātā sievietei ierādīt kādu vieglāku darbiņu. Pa šo laiku esmu izcirtusi visas feminisma jaunaudzes sevī un pie reizes tās arī dziļi aprakusi — ar to pašu nelaimīgo dakšu, ar kuru nupat uzraku tomātiem domāto zemi.
Manā pēdējā komūnas dienā ierodas Martas nemīlētā čīliete Andrea. Viņa ar māti tagad dzīvo Barselonā, bet tēvu abas atstājušas Brazīlijā. Trīs mēnešus nodzīvojusi arī La Cascadā un spēj man saprotamā spāņu valodā izskaidrot gan Martas greizsirdību, gan Baltas vajadzību būt vienam.
Beidzot komūnā sākas varena rosība. Tiesa, Balta par mani ne mirkli neaizmirst — liek staipīt mantas, aplaistīt tomātus, izravēt nezāles un izslaucīt istabas. Tik nepārtrauktu darba maršrutu vēl nebiju veikusi. Manvels un Gonsaless joprojām kasa vēderus, bet mani sūta virtuvē smalcināt karobas pupas, lai pēc tam no izžāvētā pulvera radītu garšas kārpiņām neatkārtojamu baudas desertu. Līdz desertam gan netieku, jo nākamā dienā jau sēžos Martas auto, kas mani aizvizina līdz autoostai. Pie reizes palīdzu viņai iznest sakravātos čemodānus, jo Marta sadūšojusies reiz izbeigt māžošanos ar Baltu un doties tālāk pasaulē.
*"Tev ir draugs? Tik vien ziņkāres pēc… ziņkāres pēc…".