Šie svētki bija īpaši - pirmo reizi trijos gados Ziemeļamerikā studējošās vecākās meitas un mājās palicēji vecāki un brālis Ziemassvētkus svinēja kopā. Ai, nē, atvainojiet, mājas palicēji ir termins, kas vairs neatbilst patiesībai, jo vecāki ir pārcēlušies uz Londonu. Un jēdziens "mājas" tagad ieguvis jaunas aprises - taču tas ir cits stāsts.
Šķērsojot astoņas laika zonas, no Kanādas rietumu piekrastes pilsētas Vankūveras Hītrovas lidostā Londonā ielidoja vecākā meita Daina. Šķērsojot piecas, Getvikā nolaidās no Bostonas atlidojusī Laima. Dažas dienas agrāk, pārvarot birokrātiskus šķēršļus, no Rīgas uz Londonu tika pārvests arī ģimenes suns. Ģimene, izņemot divus kaķus, kuriem pārcelšanās vēl ir priekšā, bija pilnā sastāvā.
Spītējot laika starpības izraisītajai miegainībai, māsas nekavējoties ķērās pie piparkūku cepšanas, egles pušķošanas, svētku maltīšu gatavošanas un citiem Ziemassvētku rituāliem. Pēkšņi atklājās, ka meitas ir izkopušas ēst gatavošanas māku, ka viņām - tāpat kā vecākiem - garšo Lanjohas novada sarkanvīns, un ar viņām ir interesanti diskutēt par pasaules politiku. Skaidrs, ka patiesībā šīs pārmaiņas nav pēkšņas - gluži vienkārši tieša kontakta trūkums padara jauna cilvēka nobriešanu uzkrītošāku.
Pēc divu dienu svinībām - latviešu Ziemassvētku vakara vakariņām ar dāvanām un dzejoļiem un britu Pirmo Ziemassvētku pusdienām ar dāvanām - mājās iestājās gurdens klusums. Četros klēpjos iegūlušie datori (jo bija jāsazinās ar draugiem un radiem Latvijā un Amerikā) atgādināja, ka svētki tuvojas beigām un drīz ģimene būs spiesta atgriezties vidē, kurā tiekas visbiežāk, proti, Skype.
Virtuāls rīta sveiciens
Pirms gadiem trīsdesmit dažādās valstīs dzīvojošu ģimenes locekļu komunikācija bija citāda - lēna, klusa un pamatīga. Atceros vecmāmiņu pie rakstāmgalda - uz balta papīra, zem kura palikts līniju trafarets, viņa rūpīgā rokrakstā rakstīja garas vēstules brāļiem un māsām Anglijā. Vēstules cauri padomju cenzūrai lauzās mēnešiem ilgi un pie adresāta nonāca tad, kad sajūtas jau sen bija citas un arī gadalaiks cits. Kustība pretējā virzienā bija vēl lēnāka Iespēja aprunāties pa telefonu tajos laikos bija jāgaida dienām ilgi, bet brāļu un māsu fiziskas satikšanās loģistika bija tik sarežģīta, ka biežāk nekā reizi desmitgadē to nebija iespējams īstenot.
Vēl pirms nieka desmit gadiem garas vēstules ģimenei no toreizējās dzīvesvietas Prāgas rakstīju arī es. Man patika papīra čaukstoņa, pildspalvas spiediens uz vidējā pirksta, vēstules rakstīšanas intimitāte, nepieciešamība mobilizēties, lai nebūtu jāpārraksta tīrrakstā. Taču tehnoloģiju spiediens bija stiprāks par pildspalvas spiedienu un drīz vien ar roku rakstītās vēstules nomainīja ar datoru drukātās, bet vēlāk - elektroniskais pasts.
Šodien mēs sēžam katrs ar savu datoru klēpī, un komunikācija ir gandrīz pilnībā elektroniska un visbiežāk notiek tiešsaistē. Sēžu darbistabā Londonā un veicu pēdējos labojumus rakstā, kurš jānosūta uz Rīgu, kad uz datora ekrāna mazajā čata lodziņā izlec dzīvespriecīgais - "čau!" Pāri okeānam, Bostonā, meita ir tikko pamodusies un gatavojas doties uz universitātes ēdnīcu brokastīs.
Man pietrūkst pildspalvas radītās tulznas un pietrūkst vēstuļu pamatīguma, bet priecājos, ka tiešsaiste ļauj man saņemt meitas rīta sveicienu šodien, nevis pēc diviem mēnešiem.