Iemesls šim procesam nav vis izcirsti meži, bet gan agrāk ārvalstīs jau pieredzēti un labi izpētīti nosacījumi - barība un relatīva drošība pilsētu iekšpusē un tās pašas sugas aizņemta dzīves telpa ārpus pilsētu robežām. Vēlāk cilvēku radītās priekšrocības tiek apgūtas līdz pilnībai. Dažām sugām, toskait lapsām, apdzīvotība pilsētā var pat vairākkārt pārsniegt ierasto blīvumu mežos un laukos. Citreiz cilvēki paši dzīvniekus pārveduši uz vietu, kur apstākļi pilsētā vairāk līdzinās viņu dabiskajai videi nekā attiecīgā reģiona laukos. Viduseiropas pilsētās savvaļā iemājojuši tropu papagaiļi, kas ārpus tām šajos platuma grādos nespētu eksistēt.
Gribam to vai ne, bet pielāgoties spējīgākie savvaļas kustoņi arvien biežāk kļūs par mūsu līdzgaitniekiem ielās un pagalmos, par parkiem un skvēriem nerunājot. Ar tiem nevar izrīkoties kā ar kokiem: traucē - nocērt, kamēr neviens neredz. Pilsētā uz katra noķerta dzīvnieka vietu cits gaida varbūt ne mazāk kā šobrīd bezdarbnieki uz darbavietu. Dzīvniekiem līdzi nāk šķietamas un reālas problēmas, kurām ļoti trūkst risinātāju. Specifiskajos pilsētas apstākļos tie nevar būt ne mežu speciālisti, ne mednieki. Tādēļ, savu profesionālo interešu vadīts, esmu nolēmis 6.jūnija pašvaldību vēlēšanās nebalsot ne par vienu sarakstu, kamēr kāds no tiem nebūs vismaz priekšvēlēšanu programmā iekļāvis apņemšanos nodarboties ar šīm iedzīvotāju un vides attiecībām.