ZANES VERSIJA
Tā ir draudzenes vaina, ka aizgājām uz randiņu. Viņa izmantoja situāciju, ka nebiju izlogojusies no profila draugiem.lv, un uzrakstīja puisim, par kuru biju stāstījusi, ka viņš man šķiet simpātisks. Latvijā notika NATO samits, un Anda profila informācija vēstīja — esmu drošībā. Draudzene viņam rakstīja — kāpēc drošībā? Pie manis tu būtu lielākā drošībā! Viņi turpināja saraksti. Vakarā, kad devāmies pie miera, draudzene paziņoja — starp citu, tev rīt ir randiņš! Ar ko? — mazliet izbrīnījos. Ar puisi, kuram ir brūnas acis.
Andis bija ļoti runīgs. Daudz stāstīja par kori Kamēr, kurā dziedāja. Lielu uzmanību pievērsa savam izskatam, tāpēc pirmo iespaidu neatstāja labu. Šķita — narciss. Tomēr Andis man patika. Simpātijas bija abpusējas.
Pēc neilga laika aizsūtīju puisim īsziņu — mēs ejam uz randiņiem, bet man nav skaidrs, vai tu vēlies ar mani draudzēties? Andis neatbildēja, tāpēc nospriedu, ka viņš nemaz nevēlas ar mani tikties. Pēc Jaungada svinībām mūsu otrajā randiņā Dzegužkalnā noskaidrojām attiecības. Var teikt, ka no tās dienas vienojāmies par draudzību. Bija cilvēki, kuri nevēlējās, lai esam kopā, un nepārtraukti par to atgādināja. Tas bija liels pārbaudījums, bet mēs izturējām. Kad pieteicās mazulis, mēs vienkārši sapratām, ka tas ir ļoti labs laiks, lai sarakstītos.
ANDA VERSIJA
Viss sākās tālajos universitātes laikos, kad dzīvojām vienās kopmītnēs. Bijām ļoti izpalīdzīgi džeki. Zane un viņas draudzene un istabas biedrene reizēm nāca pie mums, jo mums bija interneta pieslēgums. Uz mutes neesmu kritis, sākām runāties. Pamazām iepazinām viens otru. Kādu dienu Zane draugos mani uzaicināja uz randiņu. Piekritu.
Prieks, ka Zane nenobijās un uz randiņu atnāca, jo, kā izrādījās vēlāk, aicinātāja patiesībā bija viņas draudzene. No randiņa atceros tikai to, ka daudz stāstīju par kori, kurā dziedu.
Pēc Jaungada, 2.janvārī, īsziņās nevarēdami viens otram atzīties savās simpātijās, nolēmām, ka jāsatiekas vēlreiz un jāaprunājas. Tā arī ir diena, kad sākām draudzēties — mēs uzņēmāmies atbildību par savām attiecībām.
Pēc diviem gadiem pieteicās Gustavs, un mūsu vecāki mudināja, ka vajadzētu attiecības nokārtot oficiāli. Ar Zani gribēju būt kopā, mūsu domas visnotaļ saskanēja, tāpēc sapratu, ka tiešām ir jāprecas.
Lai gan kāzu dienā bija jūtams viegls ziemas aukstumiņš ar slapju sniegu, tā patiesi bija jauka.
Nesen apprecējāties? Pastāstiet SestDienas lasītājiem, kā jūs iepazināties! Sūtiet savu kāzu foto un kontaktinformāciju uz [email protected]