Brīdi sagaudodamies, tie kāri osta aromātu, ko lēna pūsma atnes no kūts. Nakts melnumā gan kāds sadūšojas aiziet līdz kūts paksim. Par to liecina suņu smilkstēšana priekšnamā, nākamajā rītā redzamie iespaidīgie pēdu nospiedumi sniegā un aprasinātais kupenas stūris.
21.gadsimts šo mazliet baiso, bet romantisko ainu izmainījis līdz nepazīšanai. Benzīnzāģu kaucinātāji traucas pa mežos taisni uzbērtiem ceļiem. Viņu spēkratus apdraud vienīgi dziļie grāvji brauktuves abās pusēs un pašu pārgalvība. Viņi vilkus, ja tie nepakļūst zem riteņiem, redz reti. Nav laika skatīties apkārt. Arī pirms tumsas mājās nav jābrauc, jo cirsmu visu nakti izgaismo mežizstrādes mašīnu staru kūļi. Nakts dīkstāve īpašniekam radītu vēl lielākus zaudējumus nekā inflācija un lata devalvācija kopā. Vilki viņa dēļ varētu gaudot pret mēnesi, kamēr pārsprāgst, jo čaklo darboņu dzirdi gan no tehnikas, gan dzīvās dabas radītiem trokšņiem sargā austiņas.
Tomēr kļūdās tie, kuri domā, ka Latvijā vilki tagad ir retāki un apdraudētāki nekā iepriekš uzburtajā senatnes ainā. Likums un vērīgā izpēte tos aizstāv pret pārmērīgu izmedīšanu. To barību - stirnas, briežus un meža cūkas - aizaugušās pļavas un izcirtumi slēpj daudz labāk nekā tumšie vēri, ko mūsu senči lēnām, bet nesaudzīgi pārvērta līdumos. Pietrūkst vienīgi tās zaudētās sajūtas, kas viņus rosināja nosaukt decembri par vilku mēnesi.