Četrrāpus pa trepēm
"Skatos, suns viens pats, kaut ko osta, it kā meklē vai gaida. Izskatās pazaudējies. Suncīt, suncīt, ko tu viens pats?! Un suns uzreiz pienāk klāt. Pastāvējām, pagaidījām – ar mammu domājām, ka no kādas ēkas tūlīt iznāks saimnieks, bet nenāk. Cik ilgi stāvēsim? Lēnām gājām uz māju pusi, sune nāk pakaļ. Vai tad atstāšu viņu uz ielas? Nē, lai nāk mājās," iepazīšanās vakaru atceras Antra Ozoliņa. Viņa divas dienas sociālajos tīklos meklējusi saimnieku – salikusi sludinājumus dažādās interešu grupās. Saimnieks atradies, atnācis sunim pakaļ. Ko paskaidrojis? "Ka sune tā dara, mūk ārā no teritorijas, kuru sargā.
Patiesībā teritorija ir neapdzīvota māja Kauguru centrā ar pagalmu, kuru Petra sargāja. Viņai bija būda ar voljēru un kāds sētnieks reizi dienā nesis ēst. Caurām dienām viena pati!"
Antra un Petras saimnieks apmainījušies ar tālruņa numuriem, sarunājuši, ka viņš Antrai iedos teritorijas atslēgas un viņa varēs ienākt, paņemt suni, lai to izvestu pastaigā. Kādu mēnesi tā arī bijis – Antra gandrīz katru dienu vedusi pastaigās pa mežu, līdz jūrai. Allaž atnesusi ko garšīgu. "Prom uz mežu jau gājām palēkdamās, abas priecīgas, bet atgriešanās bija tāda, ka es raudāju un suns raudāja. Vismaz pusstundu katrreiz cīnījos, lai suni dabūtu būrī. Viņai jau visi zobi nodiluši no voljēra graušanas..." stāsta Antra.
Tā pagājis kāds mēnesis, un Antra šo draudzības "procedūru" vairs nav varējusi izturēt. "Reiz Petrai pēc pastaigas saku – tagad ejam ciemos pie manis. Bet es dzīvoju daudzstāvu mājas ceturtajā stāvā. Ieejam kāpņu telpā – šī ne par ko neiet pa trepēm. Dari, ko gribi! Izmēģināju tā un šā, bet neko darīt," atceras Antra, viņa turpina: "Tobrīd gan sapratu, ka Petru nevaru ņemt pie sevis pavisam, suns taču pieradis dzīvot laukā, turklāt mums ir divistabu dzīvoklis, kurā esam ar mammu un manu dēlu. Taču es vairs nevarēju izturēt. Otrajā mēģinājumā Petru dabūt augšā pa kāpnēm nolēmu – tagad nepadošos." Mēs ar Antru tā smejamies, kad viņa atceras šo otro mēģinājumu – ko tik nav darījusi! Sunim tobrīd bijis ap 30 kilogramiem, tādu uznest nav iespējams. Dēls ar mammu no augšas saucis suni, centušies visādi pielabināt. Tad Antra metusies četrrāpus un rādījusi Petrai, kā ar četrām pārvietoties pa trepēm (kaimiņu tobrīd trepēs nav bijis, bet skats varens, smej Antra – red.). Taču beidzot izdevies!
Petra esot bijusi izbrāķēts policijas suņu kucēns, kā stāstījis bijušais saimnieks, pārlieku labsirdīga. Suni ņēmuši sev kā draugu mājās, bet viss izvērsies tā, ka atstājuši sargāt tukšo īpašumu. Vai Petra savulaik tikusi mācīta vai ne, to Antra nezina, bet tagad saka – sunce esot tik gudra! "Tādu suni nevar turēt pamestu vienu! Varu saprast, ka dzīvē visādi gadās un suni nav iespējams turēt dzīvoklī, bet es no viņas vairs nevarēju šķirties. Kad Petra iemācījās kāpt pa trepēm, manās mājās viņa bija tik laimīga! Tā sune pārvācās uz dzīvi pie manis. Kādu nedēļu saimniekam nedevu nekādu ziņu. Pašai bija tā kā vainas sajūta, sak, esmu nozagusi svešu suni. Beidzot viņš pats piezvanīja: "Antra, vai nezini, kur ir Petra?"..." Suni atdevis mīļuprāt.
Dienesta suņa gēni
Antra slavē Petras īpašības, un tās mēs redzam izpaužamies arī pastaigas laikā uz tuvējo mežu. Šajā maršrutā sastaptos cilvēkus viņa pazīst, pie visiem nāk apsveicināties. "Viņa tik labi izturas pret bērniem! Reiz bija situācija – satikām pazīstamu mammu ar mazu bērnu, un tad pretī skrēja tāds mazs, visai nešpetns suns – Petra uzreiz nostājās bērnam priekšā kā sargājot. Man arī viņa aizstājas priekšā, ja klāt nāk kāds nepazīstams. Reiz tā, sargājot no cita suņa, kurš dauzoties strauji skrēja klāt, viņa leca priekšā tik braši, ka satraumēja mammai kāju. Citreiz te klīst bariņš ar jauniešiem, trokšņo, dauzās, Petra uzreiz saspicē ausis – vai nevajag nākt palīgā? Varbūt tas ir gēnos."
Arī sadzīvē Antra nevar vien nobrīnīties par Petras reakcijām. Ja saimniece nedzird telefona zvanu otrā istabā, Petra viņu sauc, izdodot dažādas skaņas: tev zvana, nāc taču! Un jūt Antras garastāvokli – ja gadās ne tas optimistiskākais, sunce to uztver ar melanholiju. Rāties mājās nedrīkst, Petrai tas nepatīk. Bet, kad saimniece uz sejas klāj dekoratīvo kosmētiku, Petra allaž nāk klāt un osta, sak, kas tev uz ģīmīša? "Kad ejam pa Kauguriem, daudzi izsaka sunim komplimentus: kāda skaistule! Pie sevis smeju: un es?" pajoko Antra. Viņa atceras pirmo laiku dzīvoklī – tagad jau 45 kilogramus smagā Petra līdusi gultā pie saimnieces, gultas veļu nācies mainīt katru dienu...
Uz Petras muguras tiešām var galdiņu uzklāt, bet vetārsts apliecinājis, ka aptaukojusies nav, nav arī citu veselības problēmu. Četrkājainā ēd salīdzinoši maz, garšo viegli buljoniņi, svaiga gaļiņa, tiesa, ir lieliska bičotāja, prot iežēlināt gan ar acu skatienu, gan dažādām aizkustinošām balss improvizācijām. Ilgus gadus ēdusi putras, tagad kļuvusi par izsmalcinātu gardēdi, desiņu vai saldējumu saimniecei paklusām apēst neizdodas, kaut kripata jāiedod.
Arī suņi grib jūru
Mūsu pastaiga aizved līdz pļavai ar upīti. Petra jau ir uzņēmusi tempu, jo priekšā gaida pelde. Sunce peldas visu gadu, arī ziemā, un dažkārt, kad upi klāj ledus kārta, ir sašutusi – kā tā?! Varētu doties uz jūru, kas Petrai ļoti patīk, jo tur viņa jūtas vislabāk, taču Jūrmalas pašvaldība ir liegusi iespēju suņiem atrasties pludmales teritorijā. Antra, kura 14 gadu dzīvojusi Anglijā, uzskata: "Tā tas nedrīkst būt, tas nav loģiski – iznāk, ka man, ja to vēlos, ir vienai jāiet staigāt gar jūru, un, kad esmu izstaigājusies, pārnāku mājās, tad vēlreiz jāiet pastaigā ar suni. Suņu pastaigu vietas pie jūras ir visur pasaulē. Arī Latvijā daudzas piejūras pašvaldības atļauj pludmalēs noteiktās vietās ierasties ar suņiem. Galu galā redzam, ka cilvēki pludmales piedrazo daudz nopietnāk nekā suņi."
Šai mežā ir daudz pastaigu taku, un tajās Antra savu suni vienmēr laiž bez pavadas. Kad pretī nāk kāds nepazīstams cilvēks – viens pats vai ar suni, Antra, protams, savējo liek pie pavadas, lai tam ceļiniekam mierīgāka sirds. Viņa cer uz Jūrmalā izveidotu suņu parku, kur ar četrkājainajiem atpūsties brīvi. "Ar domubiedriem par to esam sprieduši. Mēs pašas ejam staigāt divreiz dienā, te ļoti daudzi kaugurnieki ved savus suņus, bet tad rodas situācijas, kad kādā skaistā dienā, kad uzsnieg pirmais sniegs vai atnāk pirmās siltās pavasara dienas, šajās takās sarodas daudz svešinieku bez suņiem un viņi, te ieradušies varbūt reizi gadā, paģēr, lai savus suņus turam pie pavadas! Un vēl uzpurni sunim lai uzliekam. Tas nav taisnīgi. Suņiem ir nepieciešams izskrieties brīvi, un oficiālai vietai ir jābūt – sakārtotai teritorijai, kuru nepiemēslos svešinieki."
Petra ir sterilizēta. Paziņas Antrai jau prasījuši – vai viņa negribētu vēl vienu suni, kucēnu, kuram Petra varētu iemācīt labas manieres? Protams! "Gribētu vēl vienu, tādu pašu, lielu un melnu."