Radās Normandijā
Šī dzēriena izcelsme ir saistīta ar benediktīniešu mūkiem, kuri bija pazīstami ar savu prasmi veidot ārstnieciskus un tonizējošus uzlējumus no dabīgām sastāvdaļām.
Leģenda vēsta, ka liķiera recepte radusies ap 1510. gadu Francijā, Normandijas reģionā, Svētā Benedikta abatijā (Abbaye de Fécamp), kuru pārvaldīja mūks Dons Bernards Vinels. Tāpat kā daudzviet Eiropā, Normandijā viduslaikos darbojās benediktīniešu mūki, kas bija pazīstami ar savām zināšanām par augiem un alķīmijas prasmēm. Tieši viņi izstrādāja ārstnieciskus dzērienus, apvienojot dažādus augus un spirtu. Šī liķiera recepte bija daļa no mūku medicīniskās prakses.
Normandija bija bagāta ar augiem, garšaugiem un citām dabiskām sastāvdaļām, kas nepieciešamas liķiera radīšanai. Reģiona maigais klimats un auglīgā zeme veicināja dažādu garšaugu un garšvielu audzēšanu.
Ne mazāk svarīgi – Normandijas piekraste bija stratēģisks punkts starptautiskajai tirdzniecībai, tāpēc tur viegli varēja piekļūt eksotiskām garšvielām un sastāvdaļām, piemēram, kanēlim, muskatriekstiem un citrusu mizām. Šie importētie augi kļuva par svarīgu liķiera unikālās receptes daļu.
Benediktīns mūsdienās
Oriģinālā recepte gadsimtu gaitā tika pazaudēta, bet XIX gadsimtā uzņēmējs Aleksandrs Legrāns apgalvoja, ka atradis senās receptes manuskriptu un to atjaunojis. 1863. gadā viņš sāka ražot Bénédictine komerciālā mērogā.
1984. gadā Aleksandra Legrāna pēcteči zīmolu Bénédictine pārdeva kompānijai Martini-Rossi, bet 1992. gadā Bénédictine kļuva par alkoholisko dzērienu kompānijas Bacardi īpašumu.
Šis dzēriens joprojām tiek ražots rūpnīcā, kas atrodas Fekānā, Normandijā. Rūpnīca ir daļa no Palais Bénédictine – majestātiskas ēkas, kas apvieno liķiera ražotni, muzeju un tūrisma centru.
27 dažādas sastāvdaļas
Benediktīna precīza recepte ir stingri sargāts noslēpums, taču zināms, ka liķieris tiek gatavots no aptuveni 27 dažādām sastāvdaļām, tostarp garšaugiem – angelikas saknes (latviski to sauc par ārstniecisko dižzirdzeni), timiāna, melisas, citrusaugļu mizas –, garšvielām – kanēļa, krustnagliņām, muskatrieksta. Lai piešķirtu saldenumu un bagātinātu garšu, liķierim tiek pievienots medus.
Par bāzes alkoholu benediktīna ražošanai tiek izmantots vīnogu spirts. Tas ir piemērots visiem tiem liķieriem, kuriem nepieciešams neuzkrītošs pamats, lai galvenā uzmanība būtu pievērsta aromātiskajām sastāvdaļām. Francijā vīnogu spirts ir tradicionāls pamats daudziem dzērieniem, jo vīnogas ir plaši pieejamas un to destilācijas tehnoloģija ir labi attīstīta.
Arī benediktīnā vīnogu spirta neitrālā, maigā garša lieliski izceļ pievienoto garšaugu un garšvielu aromātus.
Lai pilnveidotu liķiera aromātus, tas tiek izturēts ozolkoka mucās, kas piešķir dzērienam bagātīgu un noapaļotu garšu. Šī procesa laikā alkohols ne tikai uzsūc koka nianses, bet arī palīdz sasaistīt dažādās sastāvdaļas vienotā harmonijā.
Kā baudīt šo dzērienu
Benediktīnam ir daudzslāņaina garša, kurā sajūtamas saldenas ziedu, pikantas garšvielu, kā arī svaigi rūgtenas citrusu notis.
Šo dzērienu var baudīt tīrā veidā vai kā sastāvdaļu dažādos kokteiļos, piemēram, apvienojot to ar Normandijas dzērieniem sidru un kalvadosu. Dažkārt benediktīnu izmanto arī kulinārijā.
Crepes Normandes tiek gatavotas, benediktīnu pievienojot pankūku mīklai vai izmantojot kā mērci.
Vēl benediktīnu izmanto saldo krēmu un putu aromatizēšanai, nereti kopā ar vaniļu vai citrusiem.
Dažkārt benediktīnu pievieno cepumu vai kūku mīklai, lai piešķirtu delikātu aromātu.
Benediktīns tiek izmantots arī gaļas vai zivju mērcēs, īpaši ar Normandijas jūras veltēm, piemēram, omāriem vai gliemenēm.