Mēģinot piesaistīt publiku, uzsvars tiek liks uz mūziķiem, kuri ir aktuāli šodien, bet pēc divdesmit, varbūt jau desmit gadiem pat viņu kvēlākie šodienas fani būs par tādiem ja ne gluži aizmirsuši, tad zaudējuši interesi, jo būs izauguši, klausīsies pavisam citu mūziku, un, iespējams, kodīs pirkstos, ka nav savos tīņu gados vēl pratuši novērtēt Keivu vai Pixies - mūziku, kam nav laika robežu. Vismaz viena cilvēka mūža ietvaros ne. Nu jau arī deviņdesmito gadu deju mūzikas revolucionāri The Prodigy pieskaitāmi veterāniem, bet arī viņu senāko fanu bērnu paaudze šo mūziku pieņem, jo tie ritmiskie sitieni, kas gāž no kājām un kad nekas cits neatliek, kā dejot, lai nenokristu, iedarbojas uz ikvienu.
Starp citu, arī Nika Keiva koncertā redzēju kādu pavisam jaunu cilvēku kliedzam Red Right Hand, un tūliņ pat viņš tika aplaimots, jo šī dziesma patiešām ieskanējās. Liela daļa klausītāju, kuri savu Positivus devu jau bija saņēmuši, gan uz Keivu nepalika, un pūlis skatuves priekša bija vismaz divas reizes mazāks nekā iepriekšējā vakarā uz The Prodigy, bet neviena koncerta apmeklējums jau nevar būt spiesta lieta, kad pirmdiena jau klauvē pie deniņiem, un par tādu Keivu kaut kas dzirdēts labākajā gadījumā tikai garāmejot, un nekas priecīgas emocijas izraisošs tas nav bijis. Ja esi atkarīgs no mažorīgām noskaņām mūzikā, jo bez tām nāk virsū depresija, kas jaunībā var piezagties un likt izdarīt muļķīgus secinājumus vai pat darbības vienā mirklī, tad patiešām jāuzmanās un tablešu rīšanas vietā noteikti veselīgāk ir klausīties Years & Years vai Lauv dzīvesprieka pilno popmūziku.
Pavasarī iznākusī koncertfilma Distant Sky, kur dokumentēta Keiva pagājušā gada uzstāšanās Kopenhāgenā, lika domāt, ka šāds šovs ar publikas iesaistīšanu noticis tikai tur, lai būtu iespaidīgāks filmēšanas vajadzībām, bet Positivus redzētais bija kas krietni vairāk. Protams, lielu lomu salīdzinājumā ar ekrāna vērošanu spēlē klātbūtnes efekts, un
Keivam piemīt spēja pārliecināt klātesošos, ka viņi ir iekļuvuši to priviliģēto kārtā, kuriem laimējies pabūt īpašā viņa koncertā, kas ir labāks par jebkuru citu, kas noticis aizvakar vai gaidāms vēl pēc trim dienām.
Jau pirmās dziesmas Jesus Alone laikā Keivs devās pie publikas, ļaujot pirmajās rindās gaidošos viņam pieskarties, nobildēt tuvplānus ar telefoniem (kā nu bez tā?), un turpmākajā koncerta gaitā viņš atradās uz skatuves gandrīz tikai brīžos, kad sēdās pie klavierēm. Koncerta beigu daļā laimīgākie un veiklākie pirmo rindu klausītāji tika uz skatuves un ieguva vēl ciešāku kontaktu ar Keivu, ne vienam vien liekot apraudāties. Pat bērni, par kuru atrašanos pirmajās rindās tik kuplā skaitā mākslinieks bija pārsteigts, iespējams, dabūja šoku, kas ietekmēs visu viņu turpmāko dzīvi, kad Keivs viņiem iekliedz un ar rādītājpirkstu iebaksta tieši sejā.
Jā, ar Keiva koncertu ir līdzīgi kā ar PJ Hārviju (viņu mēdz dēvēt arī par Keivu brunčos), pēc kuras koncerta Polijas Opener pirmajā dienā pirms pāris gadiem šis festivāls bija jau beidzies, un viss pārējais tika aizvadīts diezgan lielā garlaicībā un tukšumā. Arī Keivs ar savu uzstāšanos Positivus noslēgumā aiztriepa ciet visu iepriekš redzēto un dzirdēto mākslinieku centienus palikt atmiņā. Viņiem nāksies pagaidīt, kamēr apkaltīs un sāks birt nost Keiva krāsa, un tad viņu atstātie zīmējumi uz atmiņas audekla atkal kļūs redzami, jo tie tur apakšā ir.
Mūsu grupas Sigma, Himnas, Ezeri, Martas Asinis, Spāre, Nesen, Dagamba, Polifauna, Rīgas Modes, Stellites LV, Jauno Jāņu Orķestris, Kautkaili un citas mēs mīlēsim vismaz turpmāko gadu klātienē, bet pagaidām ir tikai viens prātā – 2018. gada Positivus un Nika Keiva Positivus. Un punkts. Angliski mēdz teikt - "nozaga šovu", bet latviski tas diez ko labi neskan.
NC
Jancis
zane