Tie labāk izskatīsies un arī garšos, ja sajauksiet kopā vairākas lapas. Visas lielās lapas ieteicams saplēst ar rokām. Griežot ar nazi, nedabūt tik smukas minilapiņas un lielāko daļu salātlapu nazis tikai sapļeckā. Vidējo sīksto dzīslu salātos nekad nepievieno. Salātos izmantojamās lapas var iedalīt pamatlapās un papildlapās, kuras lieto kā piedevu īpašās garšas dēļ.
Pamatlapas: dārza salātu lapas gan maigi zaļā krāsā, gan arī baklažānkrāsā. Pēdējās šķiet izturīgākas, jo ar mērci tik ātri nesapļekst. Ideālas vasaras sākumā. Vasaras pilnbriedā tās kļūst rūgtenas, jo šīm lapām nepatīk karstums. Sviesta salāti – līdzīgi parastajiem, tikai maigākas garšas. Šīs lapas veido tādu kā brīvu kāpostgalvu.
Ozollapu salāti – ar mēru kraukšķīgi un, kā jau nosaukums liecina, atgādina ozola lapu, tik tādu krietni padevušos. Salātu baldriņš jeb jēra zālīte Valerianella locusta – tas ir šo glīto salātlapu latīniskais nosaukums. Tiem īsti nav garšas, tomēr tie skaisti izskatās.
Papildlapas: rukola. Ja pagadījusies maigā rukola, var izmantot arī kā pamatlapas. Ūdenskrese vai dārza krese – tai ir visai nopietnas lapas ar pikantu piegaršu. Starp citu, lieliska zāle pie kartupeļu salātiem. Sprogainais cigoriņš (frisē, sprogainā endīvija vai cigoriņu endīvija) ir rūgtens pēc garšas, bet lapas ir izcili glītas, turklāt tās tik viegli nesapļekst. Mizuna jeb sinepjsalāti. Garša ugunīga, tāpēc nevajag ar to pārspīlēt. Pēc garšas līdzīga (varbūt vēl ugunīgāka) ir sarkanā sinepe, bet lapas gan tai ir pavisam citādas.
Biešu lapiņas ir izcilas zaļajos salātos. Tieši tāpat kā bietēm, arī lapiņām ir zemes garša. Spināti izmantojami tikai, kamēr to lapas saucamas par baby. Pieaugušas lapas nedz izskatās, nedz garšo labi zaļajos salātos. Cigoriņš jeb endīvija pēc izskata līdzinās milzu pumpuram. Ir baltie un sarkanie cigoriņi, bet abi ir rūgtās garšas klasiķi, tie patiešām ir rūgti un diezgan stīvi, tāpēc, mēģinot pirmoreiz, pievienojiet salātiem pavisam maz.
Zaļajos salātos neiederas ledus un romiešu salāti, jo tie ir pārāk kraukšķīgi un stīvi. Arī Ķīnas kāposts neiederas. To vajag ievārīt Āzijas stila zupās.
Klasiski zaļos salātus pasniedz ar balzametiķa mērci. Extra Virgin eļļas un etiķa attiecība ir 3:1. Ja etiķis šķiet pārāk skābs, mērcei var pievienot šķipsnu cukura vai lietot mazāk etiķa. Mērces maisīšanai ieteicams izmantot miniputojamo slotiņu.
Mērcei var pievienot kapātus garšaugus (baziliku, pētersīli, timiānu, raudeni) vai smalki sakapātu šalotes vai sarkano sīpolu. Var gatavot pesto interpretāciju: bazilika un pētersīļa lapiņas sablendē kopā ar eļļu, sāli, pipariem un etiķi vai citrona sulu, kam pievieno arī mazītiņu daiviņu jaunā ķiploka. Salātus apkaisa ar rīvētu cieto sieru. Kārtība, kādā produkti ir maisāmi: sāls, pipari, etiķis un tikai tad eļļa.