Trīs cēlieni valša ritmā nepaliek bez sekām. Pārvietojoties trīssolī, ātri izdejoju ārā no Baltā nama. "Vai nav baigais naftalīns?" jautā paziņa. Atbildu, ka man gāja labi. Mūsdienās iestudētās baleta izrādēs esmu redzējusi daudz vairāk naftalīna nekā 1957. gadā tapušā Helēnas Tangijevas- Birznieces baleta Pie zilās Donavas atjaunojumā. Ir tik jauki redzēt, ka (gandrīz) visi ir laimīgi.
Aivara Leimaņa inscenējums ir izrādes ceturtā versija Latvijas Nacionālajā baletā. Līdz sezonas beigām biļetes ir pārdotas. Veltījumu Helēnas Tangijevas-Birznieces 110 gadu jubilejai ir vērts noskatīties gan tiem, kuri atceras jaunību un ilgojas pēc vieglā, skaistā un klasiskā repertuāra, gan tiem, kuri vēlas iepazīt slaveno baletmeistari un mēģināt iejusties 1957. gada Padomju Savienības baletā.
Ansamblis ir pastrādājis godam – dejotāji zina, ko dara, un viņiem tas patīk; diriģents Mārtiņš Ozoliņš orķestri vada ar aizrautību un prieku, un no bedres virmo enerģija; Ināras Gaujas kostīmi un scenogrāfija un videomākslinieces Inetas Sipunovas videodarbi ir vienlaikus seni un modīgi, kičīgi un fifīgi, brīžiem – poētiski skaisti.
Donavas epidēmija
Baleta Zilā Donava pirmizrāde notika 1956. gada 13. decembrī Ļeņingradas Mazajā operas teātrī (Mihaila teātrī). Johana Štrausa mūziku baletam sakārtojis un papildinājis diriģents Jevgeņijs Kornblits. Horeogrāfs – Boriss Fensters, libreta autors – Nikolajs Volkovs. Borisa Fenstera darbus baleta kritika slavē par vērību pret izrādes uzbūvi kopumā. To var labi redzēt arī Helēnas Tangijevas-Birznieces versijā.
Balets Zilā Donava gluži kā dzīvesprieka epidēmija ātri izplešas pa visu Padomju Savienību. Daudzi horeogrāfi rada savas versijas, kritiķi nereti rauc degunu, bet skatītāji baletu mīl un plūst uz izrādēm kā Donavas straume: 1957. gadā Kuibiševā, Harkovā un Rīgā, pēc tam – Minskā, Sverdlovskā, Ufā, Kišiņevā, Voroņežā un Krasnodarā. Helēna Tangijeva-Birzniece to iestudē arī 1961. gadā Kijevā un 1976. gadā Viļņā. Viņas versijā nosaukums atšķiras no oriģināla – Pie zilās Donavas, nevis Zilā Donava. Tā ir gluži kā norāde uz precīzāku vietu – varbūt jums tur, Ufā un Kuibiševā, Donava ir abstrakts tēls, bet mēs, kuri vēl atceras brīvvalsts laiku un protam vāciski, esam tuvāk Eiropas artērijai.
Eriks Tivums, komentējot 1995. gada baleta atjaunojumu, raksta, ka "Pie zilās Donavas nebūt nav šedevrs" un ka "tā četrdesmitgadīgā buķete vienalga smaržo pēc kaltētiem ziediem". Tomēr tas noteikti nav sliktākais padomju balets, kura iekļaušana repertuārā bija obligāta. Nevar taču dejot tikai imperiālās atliekas vien! Turklāt ar operas olekti operete nav jāmēra!
Laiks, kad viss bija skaisti
Baleta Pie zilās Donavas jauniestudējums ir interesants arī modīgās arhīvu aktualizēšanas kontekstā. Pirms diviem gadiem Sofijā redzēju Mērijas Vigmanes izrāžu vakara atjaunojumu Briselē skolotā ekvadoriešu laikmetīgās dejas horeogrāfa Fabiana Barbas izpildījumā. Viss kā toreiz – programmiņas, tērpi, horeogrāfija, gaismas, citāds laika plūdums. Vislabākā dejas vēstures "grāmata", ko biju lasījusi.
Gluži kā cilvēka dzīvē, arī mākslā arhīva pārkrāmēšana liecina par pārdomām, identitātes meklējumiem un vēlmi atgriezties zudušajā laikā. Baleta mākslu kopumā var skatīt kā ilgas pēc zaudētās paradīzes, pēc laika, kad viss bija skaisti. Lai gan īsti nezinu, par kuru skaistumu ir runa – galma mākslu, kas bija pieejama tikai elitei, vai tautas baletu, uz kuru skrēja proletariāts ilgās pēc revolūcijas, kas būtu visus padarījusi bagātus, nevis nabagus.
Dzīvostereotipu katalogs
Ir vairāki varianti, kā lūkoties uz vēsturiskiem mākslas darbiem. Var censties iejusties laikā, kad darbs tapa. Kāda bija noskaņa tikai desmit gadu pēc kara un jau desmit gadu pēc okupācijas, kad pēc Staļina nāves Latvijā sāka atgriezties izsūtītie? Viestura Kairiša filmā Melānijas hronika galvenā varone ir operā pirms un pēc dzīves Sibīrijā. Kā izrādi redzēja Melānija, kā – padomju armijas virsnieks un fabrikas strādniece? Kas gāja uz baletu, un cik tas bija pieejams? Vai Helēna Tangijeva- Birzniece Franciskas tēlā saskatīja arī sevi? Abi viņas vīri bija Latvijas brīvvalsts diplomāti, pati centās aizmukt uz Rietumiem, un, par spīti šādai biogrāfijai, teātra jaunā vara viņu iecēla par galveno baletmeistari. Aizdomīgi.
Baleta Pie zilās Donavas dzīvotspēja ir mazāk noslēpumaina. Johana Štrausa mūzika, izrādes vieglums, raitais ritms, mizanscēnas, kurās ir baletam netipiski maz dežurēšanas, humors, tipāži un pasakas cienīgas beigas nodrošina skatītājam labsajūtu un pasargā no piepūles. Lai baudītu izrādi, nav nepieciešamas zināšanas baleta vēsturē un tehnikā, nav pat jāprot lasīt, jo viss ir skaidrs. Arī cieņa un mīlestība pret baletmeistari ir iemesls, kāpēc trupa labprāt atgriežas 1957. gadā. Jauka dāvana jubilejā un vēstures stunda jaunajiem dejotājiem!
Baleta nozares profesionāļiem atjaunojumu apspriešana ir ierasta lieta. Tiek salīdzināts solistu sniegums, izvērtēta ainu sakritība, kustību nianses iepriekšējās versijās, jauninājumi tērpos un scenogrāfijā, kas ir izdevušies, un tie, kas iznīcinājuši veco labo garšu. Izrādē, kuru redzēju, priecājos par Anneles lomas izpildītājas Jūlijas Braueres plastiku un aktierspēli – apbrīnojams vieglums, amplitūda un artikulācijas kustībā neliedz sāpēs uzkrist uz galda tik smagi, ka baidos, vai mēbele izturēs. Patīkami pārsteidza Raimonds Martinovs Franča lomā. Ne miņas no bieži redzētās paštīksmināšanās, šoreiz viņš ir vienkāršs lauku zēns ar mākslinieka dvēseli, kurš tikai jaunības stulbuma dēļ uz mirkli aizskrien līdzi košākiem brunčiem. Sarežģītākā loma neapšaubāmi ir Franciskas tēls. Baiba Kokina tajā iejūtas ļoti labi – viņas vēlme atgriezties laikā pirms dzīves kompromisiem ir tikpat skaidra kā tas, ka iespēja to izdarīt ir tikai pasakās.
Lūkojoties uz baletu mūsdienu realitātes kontekstā, redzu spilgtus, vēl aizvien dzīvus stereotipus. Dzimumu īpašības – vīrieši ātri aizraujas un metas pakaļ kaislei. Sieviete gaida un, tikko viņš ir atgriezies ar nolaistu asti, tā uzreiz piedod. Pretstati starp bagāto un vienkāršo cilvēku pasauli – bagātnieki ir veci, lēni, domā, ka visu var nopirkt, un viņiem nav jūtu. Ringolds Žigis ūsaina grāfa lomā staigā cienīgi un draudīgi, jo bagātajiem tā ir jādara. Turpretim lauku ļaudis danco vien. Lieliska atbilstība padomju ideoloģijai – vienkāršie cilvēki ir skaisti, laimīgi un zina mīlestības vērtību; bagātie ir smieklīgi, izvēlas naudu, un tas viņus noved postā. Interesants ir lauku un pilsētas pretnostatījums seksualitātes ziņā – upmalā visi priecīgi skraida un bučojas (atmosfēra brīžiem atgādina Nacionālā teātra iestudējumu Vīnes meža stāsti), bet pilsētā viss ir stīvāk, kleitas ir garākas un korsetes stingrākas, jo seksualitāte nav daba, bet gan resurss, kas jālieto apdomīgi.
Te nonāku arī pie stereotipa par sievieti dejotāju kā būtni, kas pārvalda savu ķermeni un ar to nodrošina sev algu un statusu. Vai visas primabalerīnas bija arī imperatoru mīļākās, nezinām, bet manu paziņu lokā ir balerīnas, kuras palika bez lielajām lomām, jo nevēlējās pilnībā likt lietā savu ķermeni. Skumji, ka ar šādiem priekšstatiem nākas saskarties arī mūsdienu dejotājām un māksliniekiem kopumā, – nevar būt, ka tik nevajadzīgu nodarbi kā māksla kāds atbalsta bez personīga labuma!
Pie zilās Donavas
LNO 30.IV, 5.V, 3.VI plkst. 19
Biļetes pārdotas