Jaunā kritiķa balvai ir izvirzīti pieci kandidāti: Arno Titovs, kurš raksta par populāro un mazāk populāro mūziku, Līva Marta Roze un Valters Liberts, kuri vairāk raksta par literatūru, kā arī Rēzija Krieviņa un Signija Joce, kuras nopietni pievērsušās teātra kritikai. Balva tiks pasniegta 11. reizi. Šogad ceremonija jeb pazīstamā NN nakts būs īpaša: jebkuram kultūras interesentam būs iespējams to noskatīties tiešraidē portālos Satori un LSM.lv 13. janvārī plkst. 19. Ceremonija notiks Latvijas Radio 1. studijā, tās paplašinātais nosaukums šogad ir Kritikas jēgas pierādīšana visu mākslu mīļotājam; režija – Mārtiņš Grauds, scenārijs – Kārlis Vērdiņš un Ivars Šteinbergs, kurš arī uzņēmies vakara vadītāja lomu. Visaptverošu ieskatu Latvijas mākslas profesionālajā kritikā guvusi un nominantus izvirzījusi žūrija: Edīte Tišheizere, Anda Baklāne, Kārlis Vērdiņš, Aivars Madris, Andris Dzenītis, Santa Hirša un Ilmārs Šlāpins.
JAUTĀJUMI NOMINANTIEM
1. Jūsu mākslas kritiķa/zinātnieka identitāte pašraksturojumā. Kādu redzat savu vietu Latvijas mākslas kritikā?
2. Kas jūs ir veidojis par mākslas kritiķi?
3. Ko jūs saucat par elegantu, konkursam virzāmu recenziju? Kādi ir jūsu iekšējie kvalitātes kritēriji?
4. Vai un kā ir mainījusies mākslas kritiķa loma tehnoloģiju laikmetā? Vai piedalāties sociālo tīklu polemikā un mēdzat pārnest šīs debates uz saviem rakstiem?
5. Kādu jūs redzat profesionālās mākslas kritikas nākotni?
6. Lūdzu, padalieties ar balvai izvirzīto recenziju tapšanas apstākļiem, idejām u. c. Ar ko jums pašam/-ai ir (vai nav) īpaši tieši šie rakstu darbi un recenzētais mākslas darbs?
7. Kad es rakstu, man ir nepieciešams... (Lūdzu, pabeidziet teikumu!)
8. Par ko jums pašam/-ai šķiet svarīgi domāt mākslas kritikas sakarā? Vai ir kādi jautājumi, kas nodarbina ārpus konkrētās recenzijas rakstīšanas?
Foto - Kristaps Kalns
ATIS ROZENTĀLS
1. Es profesionālajā kritikā ienācu samērā vēlu, kad man jau bija vairāk nekā 40 gadu, un īsti nebija laika iesildīties. Ir vairāki izdevumi, kas man pasūta recenzijas, un katram no tiem ir sava specifika: Diena (KDi un SestDiena) un Kroders.lv fokusējas uz īsākiem formātiem un aktualitātēm, Teātra Vēstnesis – uz plašāku procesu analīzi, kaut arī tajā ir recenzijas par atsevišķām izrādēm, savukārt žurnālā Jaunā Gaita, kas dibināts kā izdevums trimdā, maniem rakstiem ir drīzāk aktualitāšu apskata funkcija, meklējot kopsakarības. Līdz ar to mana identitāte korelējas atkarībā no dotā uzdevuma un teksta apjoma. Tā kā minētie izdevumi mani ar pasūtījumiem apgādā regulāri, var teikt, ka mana vieta mākslas kritikā pašlaik ir stabili klātesoša, kamēr konkrētie izdevumi pastāv. Klāt vēl jāpieskaita pavisam īsie teātra apskati Latvijas Radio ceturtdienu rītos, tajos analīze ir minimāla, vairāk informācijas, bet arī šim formātam ir sava auditorija.
2. Profesijas principi man nāk no maģistrantūras, no Silvijas Radzobes, Līgas Ulbertes un citiem docētājiem, un tās ir lietas, kas nenoveco. Esmu mācījies ne tikai no saviem tiešajiem pedagogiem augstskolā, bet arī no kolēģiem, kuru recenzijas lasu. No viena var paņemt iedziļināšanās rūpīgumu, no otra – izteiksmes brīvību un veselīgu nekaunību, no trešā – spēju atrast trāpīgus salīdzinājumus utt. Es mācos ne tikai no teātra kritiķiem, bet arī citu nozaru pārstāvjiem, iekšēji polemizēju, katrā ziņā tas vienmēr ir aizraujošs process. Un, protams, pašu izrāžu skatīšanās ne tikai Latvijā, bet iespēju robežās arī ārzemēs.
3. Es pats savas recenzijas neesmu konkursam virzījis un, tās rakstot, neesmu šādās kategorijās domājis, tāpēc jāizdara secinājumi par to, kurus tekstus žūrija ir atzinusi par nominējamiem. Tie lielākoties ir plašāki materiāli Teātra Vēstnesim un viena recenzija no Dienas, kas vai nu analizē konkrētu izrādi konkrētā kontekstā, vai arī aplūko kādu tendenci teātra procesos, kam vērts pievērst plašāku uzmanību. Ar parastu, godprātīgi uzrakstītu operatīvo recenziju par aktuālu izrādi acīmredzami nepietiek. Bet kritēriji atšķiras atkarībā no mērķa un apjoma – ir īsie teksti, kuros jākoncentrējas uz svarīgāko, bet tie nav nekvalitatīvi, vienkārši funkcija ir cita. Savukārt, ja raksta par ārzemju izrādēm, kuras lasītājs lielākoties paliks neredzējis, uzsvars jāliek uz aprakstošu tekstu, priekšstatu, kas tas vispār ir. Verbāla izrādes dokumentēšana ir viena no kritikas funkcijām, un tas nenozīmē, ka recenzija ir nekvalitatīva.
4. No tehnoloģijām (respektīvi, interneta) ar lielu prieku izmantoju iespēju atrast dažādus materiālus, ko man vajag izmantot kontekstu uzrādīšanai, – gan senākas recenzijas, gan videomateriālus. Sociālo tīklu polemikā cenšos neiesaistīties, jo tā bieži vien nav radoša, bet gan lielākoties sakāpināta un neauglīga. Taču šosezon esmu sācis rakstīt teātra kritiķa dienasgrāmatu feisbukā, tam ir primāri pašdisciplinējoša funkcija, un izrādās, ka arī šādam brīvam formātam ir savi lasītāji.
5. Iespējams, lasīšanas paradumi varētu vēl mainīties, ietekmējot pieprasījumu pēc īsākiem tekstiem. Profesionālajai kritikai ir jāsaskaras ar mākslas darbu radītāju vēlmi to izmantot savas publicitātes radīšanai, tāpēc blogeru ieraksti viņiem var šķist pievilcīgāks formāts, jo tie ir komplimentārāki un publikai vieglāk uztverami. Pašlaik kritikas attīstība ir atkarīga no tā, cik vietās un attiecīgi kādā apjomā ir iespējams publicēties. Tas zināmā mērā ierobežo arī autoru loku. Vēl dzirdēti signāli par dažu teātru vēlmi ielaist izrādēs tikai tos kritiķus, kuri apsolās rakstīt par konkrēto izrādi, tas nozīmē, ka kritiķim ir risks negūt pietiekamu pieredzi, lai analizētu kopsakarības. Tās rodas, redzot visu repertuāru, ne tikai to, par ko raksta konkrētajā brīdī.
6. Visas recenzijas, ko es rakstu, ir pasūtījuma darbi. Arī tēmas pats reti izvēlos (šajā ziņā mīlu Jauno Gaitu, jo tur esmu pats sev priekšnieks). Tādējādi impulss nāk no ārpuses, un tad ir jautājums, cik gatavs es kā autors esmu šo tēmu piepildīt. Dažas no izvirzītajām recenzijām saistās ar kara fonu, jo konkrētie mākslas darbi (Šekspīra iestudējumi, Viestura Kairiša Ķiršu dārzs Čehova teātrī) nebūtu tādi, ja nebūtu Krievijas agresijas mums faktiski līdzās. Tādējādi varu pieņemt, ka tieši spēja domāt kontekstos šoreiz ir bijusi svarīga.
7. ... termiņš. It kā joks, bet ne – mēs ar Edīti Tišheizeri jau sen esam nosprieduši, ka termiņš ir labākā mūza. Un tad nevienu neinteresē, vai tev sāp galva un vai blakus valda troksnis. Bet katra recenzija top ļoti atšķirīgi – viena rakstās ārkārtīgi ātri, otra – mokoši, meklējot īstos vārdus, un var tā arī palikt samocīta. Ļoti labas izrādes spārno, bet arī nopietnu problēmu samilzums var rosināt izteikties. Visgrūtāk ir ar "normālām" izrādēm, kurās īsti nav, ko slavēt un ko pelt. Bet nav darba apstākļu, kas būtu alibi teksta neuzrakstīšanai.
8. Rakstot par izrādēm, vienmēr jāpatur prātā, kā tās izskatās uz konkrētā teātra repertuāra politikas un mākslinieciskās programmas fona, kā arī mākslas procesos kopumā. Brīžiem gan tēmas, gan estētiskās tendences sasaucas ar tendencēm citur Eiropā vai pasaulē, brīžiem atbrauc citu valstu kritiķi un norāda uz to, ar ko Latvijas teātris atšķiras. Turēt degunu pa vējam un šos strāvojumus laikus sajust ir ļoti nozīmīgi un nebūt ne vienkārši. Un, protams, jāņem vērā arī citi procesi, kas ietekmē mākslas darbu radītājus: teiksim, valsts finansējuma samazinājums 2026. gadā noteikti būs faktors, kas atstās ietekmi, jautājums tikai, kādu. Esmu dažiem teātriem vicinājis arī ar maziem sarkaniem karodziņiem, norādot uz iespējamām tīri stratēģiskām problēmām. Vai to ņemt par pilnu, ir pašu teātru izvēle.
Foto - Kristaps Kalns
ARVIS VIGULS
1. Daudzi teiktu, ka esmu dzejnieks, kurš raksta dzejas kritiku, bet mana pirmā publikācija bija nevis dzejoļi, bet recenzija, kurai, starp citu, drīz apritēs jau divdesmitais gads. Tāpēc es varbūt drīzāk esmu dzejas kritiķis, kurš raksta dzeju. Un nu, kad esmu to pateicis, šī atziņa sāk izskatīties jēgpilnāka, nekā man sākumā šķita. Līdz apnikumam gan dzirdēts arguments, ka, lūk, aktieri par izrādēm neraksta, tāpēc dzejniekiem par dzejnieku grāmatām rakstīt nevajadzētu. Nezinu, es priecātos, ja aktieri rakstītu par kolēģu izrādēm, tas latviešu teātra vēsturē, šķiet, nebūtu nekas pavisam nebijis. Un, ja tā nenotiek, tad tā ir aktieru, nevis dzejnieku problēma.
2. Tie ir Latvijas kultūras izdevumu redaktori, kuri man pašam reizēm neizskaidrojamu iemeslu dēļ joprojām piedāvā izteikties par kādu grāmatu. Tie ir kolēģi, kuri raksta par literatūru un mākslu recenzijas vai citos formātos un vienmēr ir iedvesmojuši ar savu skatpunktu un domu gaitu, – Anda Baklāne, Jānis Taurens, Santa Hirša, kuras atklātība mani vienmēr aizrauj, kā arī mani dubultkolēģi, kuri ir gan literatūrkritiķi, gan praktizējoši dzejnieki tāpat kā es: Kārlis Vērdiņš – apskaužama vienkāršība, kas sadzīvo ar gruntīgu teorētisko pamatu, Ivars Šteinbergs – spēles prieks, kas no dzejas ieplūst kritikā. No nesenās pagātnes: Intas Čaklās literatūrkritika un Gunta Bereļa XXI gs. sākuma raksti, esejas un viņa Latviešu literatūras vēsture. No kritikas vēstures: Andreja Upīša XX gs. sākuma recenzijas, pirms viņš zaudēja kritisko prātu un cilvēcību. Bet pats galvenais ir latviešu dzejnieki, kas raksta brīnišķīgas grāmatas, par kurām klusēt un nerakstīt būtu grēks.
3. Cienu zināmu vienkāršību, kaitina pārcentīga izplūšana metaforās, kas, jo īpaši, rakstot par dzeju, ir liels kārdinājums. Raugos ar aizdomām uz pārlieku aizraušanos ar teorētiskiem konceptiem, bet arī to, protams, var paveikt eleganti. Bieži manu interesi par recenziju raisa nevis tajā apskatītais mākslas darbs vai notikums, bet tieši tās autors. Cienu kritiķus personības ar savu īpašo, izkopto stilu un radoši analītisku domāšanu.
4. Cenšos izvairīties no iesaistīšanās sociālo tīklu polemikā gan šajos tīklos, gan, cik nu iespējams, ārpus tiem, ja vien runa nav par patiešām zīmīgiem vai sāpīgiem procesiem. Tomēr arī tad cenšos iegūt informāciju par aktuālo jautājumu, lai kāds tas būtu, no ticamākiem un tradicionālākiem avotiem nekā sociālie tīkli. Laikam to vidi nevērtēju pārāk augstu, tā nereti kļūst par kvazidiskusiju vietu, kas drīzāk novērš uzmanību, par kuru jau tā konkurē tik daudzi kavēkļi, nekā veicina sapratni un domāšanu.
5. Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā iedibināšana ir viens iepriecinošajiem pēdējo gadu notikumiem, kas atdzīvina kritikas procesu, ienes tajā intrigu, izceļ personības. Mākslas lielie varoņi gadsimtiem ir bijuši autori, priecē, ka ir iespēja godināt arī kritiķus, kuri nekādā ziņā nav tikai necils ģēniju apkalpojošais personāls. Domāju, arī citas ēnā mītošās radošās profesijas, piemēram, redaktori un kuratori, būtu pelnījušas lielāku uzmanību. Varbūt mums jāņem paraugs no pagāniskās pasaules uztveres, kurā katram akmenim un paksim var būt savs dieviņš vai gariņš, kas jāgodina. Tāpat mēs varētu godināt visus mākslas ekosistēmas dalībniekus. Redzams, ka sociālie tīkli, kas it kā ikvienam ļauj kļūt par kritiķi, tomēr nav spējuši iznīdēt praksi profesionāli rakstīt par mākslas darbiem. Domāju, līdz ar ģeneratīvā MI deģenerējošo ietekmi uz radošumu un tā profesijām mākslā un arī tās kritikā vairāk novērtēsim cilvēcisko, individuālo, nepareizo, neuzpucēto. Personība un individuālā jutekliskā pieredze nu ir svarīgākais mākslinieka un arī kritiķa kapitāls.
6. Pēdējos gados, rakstot recenzijas, daudz vairāk domāju par sevi arī kā dzejas praktiķi, no kā kādreiz centos norobežoties, savā ziņā izlikdamies par kādu citu, kuram tad būtu lielākas pretenzijas uz objektivitāti, rakstīdams tā, it kā manas grāmatas neveidotu daļu no procesa, par kuru polemizēju kā kritiķis. Pašlaik šķiet, ka varbūt tas nav pareizais veids, kā to darīt. Neesmu gan joprojām ticis skaidrībā ar šo dalītās personības problēmu. Jūtu, ka atbilde varētu slēpties žanru robežu brucināšanā, atziņā, ka, vienalga, vai strādāju pie dzejas, prozas vai recenzijas, esmu tas pats cilvēks, kuru vada tie paši impulsi, lasīšanas pieredze un cita uzkrātā bagāža. Neatkarīgi no radītā teksta žanriskās piederības es to, tā teikt, rakstu ar vienu un to pašu pildspalvu vai tastatūru. Jautājums gan, vai man pietiktu drosmes un, jā, arī nekaunības šādam ambiciozam un neparastam projektam, kas nojauktu robežas starp manām dažādajām lomām literatūras procesos.
7. Klusums un miers ne tikai ārēji, bet arī iekšēji, taču… (Uzrakstīju teikuma sākumu un nolēmu pie tā atgriezties, bet nu sapratu, ka tā jau ir teicama atbilde.)
8. Es domāju par pārprastas objektivitātes laužņiem un žanru konvenciju klapēm, kas bieži vien neļauj mums palūkoties uz mākslu no pārsteidzošiem skatpunktiem, leņķiem un perspektīvām; es domāju par to, kā laikabiedri ietekmējas un berzējas cits gar citu arī ārpus mākslas faktiem un artefaktiem, un šī mijiedarbība var būt daudz radošāka un atstāt dziļāku iespaidu uz daiļo jaunradi un tā dēvēto mākslas procesu nekā tikai tas, kas parasti nonāk konvencionālas polemikas redzeslaukā, lai arī Santa Hirša to gan jau nosauks par nepotismu un draugu būšanu; es domāju par nojumes lapeņputnu (Amblyornis inornata), kurš iekārto sev riestam buduāru, ko izrotā ar paša krāsotiem akmentiņiem; domāju par to, ka māksla un tās procesi ir kaut kas daudz plašāks un dziļāks, nekā mēs spējam vai pat mēģinām aptvert recenzijās un rakstos; domāju arī par to, cik daudz dažādu darbu mums, radošās jomas kopējiem, ir jāuzņemas, lai izdzīvotu, un ka tas neizbēgami atstāj ietekmi ne tikai uz mūsu darba augļiem, bet arī mentālo stāvokli, un cik maz mums ir laika, un nākamajam tekstam jau tuvojas nez kurais pagarinātais nodošanas termiņš, un jau atkal neizdosies noformulēt un pierakstīt visu, ko biju iecerējis pateikt…
Foto - Agnese Zeltiņa
ELĪNA REITERE
1. Manas recenzijas drīzāk pieder akadēmiskās kinokritikas laukam. Taču Latvijā kā mazā valstī un kino kā ļoti šaurai sfērai nav tāda akadēmiskā žurnāla, kas varētu publicēt piecas līdz astoņas šādas publikācijas gadā. Tāpēc esmu pateicīga Kino Rakstiem, kuri ir gatavi drukāt manus reizēm pat visnotaļ šauri specifiskos tekstus. Otra manas identitātes daļa – es dzīvoju Vācijā. Rakstīt no diasporas nozīmē pieredzēt vairākas kultūrtelpas vienlaicīgi, taču kādus citus redzesleņķus tas varbūt arī aizsedz. Tā kā ikdienā dzīvoju trīs valodās, paldies redaktoriem, kuri manus teikumu kalambūrus atkabina lasāmākā formā!
2. Manas augstskolas: audiovizuālās kultūras bakalaura studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, kino un teātra zinātnes maģistrantūra un performances mākslai un mediju pētniecībai veltītā doktorantūras programma Johana Gūtenberga Maincas Universitātē Vācijā. Tālākizglītība manā tviterburbulī no 2012. līdz 2024. gadam, kurā dominēja pētnieki, kinokritiķi un dažādu mani interesējošo jomu speciālisti.
3. Katrai mākslas nozarei ir nedaudz cita specifika, attiecīgi – arī kritikai ir īpatnības, kādu nav radniecīgām jomām. Citu tekstos es vēlos uzzināt ko pārsteidzošu, pasniegtu labi uzrakstīta teksta satvarā. Pati sev esmu izvirzījusi mērķi uzrakstīt gadā vienu tekstu, kuru kaut kādu iemeslu dēļ nedrīkstēja neuzrakstīt.
4. Arī ja mākslas kritiķa pozīcijas mūsdienās vairs nav salīdzināmas ar to ietekmi, kāda tam bija agrāk, es aicinātu atcerēties, ka Latvijā kā mazā valstī kļūt redzamam ir ievērojami vieglāk nekā lielās valstīs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc neesmu gatava pūst vispārējā gaudu taurē par mākslas kritikas norietu. Dažādība skatpunktu un izpausmju formātos tikai bagātina viedokļu spektru. Sociālie tīkli pēdējos gados ir ārkārtīgi mainījušies, tāpēc tagad jautājums jāpārdefinē par konkrētu tīklu lietošanu. Mans mīļākais sociālais tīkls šobrīd ir Blue Sky. Facebook ir iespējamas saturīgas diskusijas, taču šo tīklu lietoju tiktāl, cik tas ir savienojams ar manu mentālo labsajūtu un darba "dedlainiem".
5. Tas turpinās būt cieši atkarīgs no tā, ar kādām paralēlām nodarbēm kritiķis/-e spēs nopelnīt iztikšanai, jo recenziju honorāri to visdrīzāk arī turpmāk nevarēs nodrošināt.
6. Pateicoties Ingai Pērkonei, mēmais kino ir mana pasija kopš pirmā bakalaura studiju semestra LKA. Piedevām tieši mēmā kino pētniecība šobrīd ir viena no visaizraujošākajām tēmām. Tāpēc recenzēt Signes Birkovas filmu Lotus man bija īpašs gardumiņš.
7. Bez filmas skrīnera (ar paroli aizsargāta saite uz videoplatformu internetā, kur filmu var noskatīties) nenotiek pilnīgi nekas.
8. Jaunākās mākslas parādības un estētiskā teorija top konkrētā sociālpolitiskā telpā, tāpēc recenzējot ir svarīgi piedomāt arī par šo mijiedarbi.
-2sl.jpg)
Foto – Mārcis Gaujenietis
LAUMA MELLĒNA-BARTKEVIČA
1. Kritika un zinātne galīgi nav viens un tas pats.Tas, ka mazajā Latvijā daļai mākslas kritiķu ir zinātniskais grāds, drīzāk ir sagadīšanās, konkrētu cilvēku profesionālo mērķu un izglītības ceļa savīšanās ar radošu darbošanos kritikā un publicistikā. Man patīk domāt, ka nepārtraukta zināšanu padziļināšana palielina profesionālo kompetenci un ilgtermiņā uzlabo arī kritikas tekstu kvalitāti, bet es nudien neesmu droša, ka mūsdienās vispār var runāt par kāda mākslas kritiķa īpašo "vietu", kur nu vēl tik šaurā nišā kā mākslas kritika Latvijā. Domas telpa šobrīd ir ļoti atvērta un mediju sabiedrības īpatnības ir nojaukušas robežas starp profesionālu vērtējumu un viedokļiem, kas tiek pausti jebkurā diennakts laikā un neskaitāmos kanālos. Līdz ar to profesionālas kritikas balss, kas savā tradicionālajā izpratnē šobrīd vienmēr tiks publicēta "ar novēlošanos", ir tikai viena partija šajā polifonijā, un ne vienmēr vadošā vai dzirdamākā.
2. Interese par mūziku, operu, teātri no bērnības, nu jau diezgan ilga klausītājas un skatītājas pieredze, profesionāli ievirzīta nepārtraukta izglītošanās un nemotivēta iekšēja nepieciešamība sekot līdzi aktuālajiem procesiem mākslā, tos salīdzināt, analizēt un pētīt.
3. Man svarīgi šķiet tekstā sadzirdēt autora balsi, dzīvu un koptu izteiksmīgu valodu, zināšanās pamatotus argumentus un pietiekami daudz konteksta, lai lasītājs spētu uztvert un izbaudīt tekstu, arī nebūdams jomas speciālists.
4. Nedomāju, ka loma ir īpaši mainījusies pēc būtības. Mainījusies ir pasaules dinamika. Kritiķi, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, atšķirīgi izprot nepieciešamību paust savu viedokli publiski un nekavējoties. Reizēm izlasu, ko raksta kolēģi, vai pievēršu uzmanību, ja notiek kāda "cepšanās" par tēmu, kas mani interesē, tomēr parasti sociālo tīklu polemikās nepiedalos. Man tā liekas diezgan iztukšojoša nodarbe ar minimālu iespēju kaut ko reāli ietekmēt. Recenzijās es, iespējams, kādreiz gan esmu atsaukusies uz kādu publiskajā telpā notikušu vai notiekošu diskusiju, ja tā šķitusi būtiska komentāram.
5. Milzīgam optimismam pamata nav. Honorāri ir mazi, iespējas publicēties – ierobežotas, auditorija – salīdzinoši neliela, jo dzīvojam burbuļojošas virsmas laikmetā. Retajiem topošajiem profesionāļiem dažbrīd šķiet pievilcīgāk samērā ātri kļūt par "ētera personībām", nevis radīt analītiskus tekstus post factum, kurus tāpat lasīs relatīvi maz. Medijos kultūra nav starp prioritātēm, ja vien runa nav par kādu skandālu. Bet tā nav tikai Latvijā vai Eiropā. Darbojoties Starptautiskajā Teātra kritiķu asociācijā, zinu, ka par kritikas stāvokli mūsdienās tiek diskutēts regulāri, ieskaitot arī tik nopietnus jautājumus kā, piemēram, vārda brīvības ierobežošanu, kas diemžēl arī ir aktuāla diezgan daudz kur pasaulē.
6. Man šis gads zināmā mērā bija atgriešanās pie kritikas tekstu rakstīšanas, jo citu darbu dēļ uz kādu laiku bija nācies to pārtraukt. Veiksmīgā kārtā tas sakrita ar vairākiem ievērības cienīgiem notikumiem operas žanrā, kuri atkal beidzot urdīja interesi par šo jomu. Citādi es nevaru teikt, ka kāds no tapušajiem tekstiem vai iestudējumiem man liktos ar kaut ko īpašāks par citiem, jo tie tomēr ir ļoti atšķirīgi darbi pēc būtības – baroka operas Flavio, langobardu ķēniņš pārcēlums un Salomes jauniestudējums LNOB, kā arī žanra jaundarbs nevalstiskajā sektorā – Cantus Firmus Ģertrūdes ielas teātrī.
7. Dators un nepārslogotas smadzenes. Vēlams klusums un varbūt tējas krūze. It kā nekas daudz, tomēr mūsdienās samērā ekskluzīvs komplektiņš. Bet īstenībā esmu gadu gaitā iemācījusies pielāgoties ļoti dažādiem tekstu tapšanas apstākļiem.
8. Manuprāt, mākslas kritika ir neatņemama kultūras ekosistēmas sastāvdaļa. Savukārt iespēja netraucēti koncentrēties un nedomāt ne par ko "ārpus" šodienas pasaulē ir greznība, kuru es īsti nevaru atļauties. Līdz ar to – jā, ir miljons dažādu līmeņu jautājumu, sākot ar elementāru ikdienas organizēšanu un beidzot ar hipotētiskiem nākotnes scenārijiem, kurus nākas atgaiņāt prioritārā secībā, ja jāpabeidz recenzija.