Ir agrs rīts, bieži laukā vēl labvēlīga tumsa, ir skaidra galva, un vārdu pa vārdam saliekas stāsts... Gandrīz neko nevar salīdzināt ar šo agrā rīta sajūtu,1 – tā 2023. gadā klajā nākušajā rakstnieku eseju kopgrāmatā savās pārdomās par rakstīšanu dalījās Nora, pēc 2021. gadā izdotās Ūdens mirdzēšanas jau strādājot pie jaunā romāna Jōna, kas klajā nāca 2023. gada decembrī, un, brīdi elpu atvilkusi, ierakstoties nākamajā darbā – Tu smaržo pēc dzīves. Šoreiz ar lielākām pauzēm atelpai... Bet pienāca 2026. gada 4. janvāra agrais rīts.
Vai atceraties Helēnas sapni? Jums jāatceras. Turklāt tas, kā rakstīja Nora, bija viens no tiem sapņiem, kurus atceras visos sīkumos. "Vientuļa sieviete lasīja savā priekšautā akmeņus. Ar katru nākamo viņas klēpis tapa arvien smagāks. Kad nasta vairs nebija panesama, sieviete, spēkus saņēmusi, izslējās taisni un sāka lēnu, rimtu gaitu pāri nepārredzamajiem, tukšajiem plašumiem. Viņa ņēma pa vienam akmenim no sava priekšauta un ar neredzētu spēku, gluži kā labības graudus, svieda tos tālāk, teikdama: "Kas miris, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst." Sviestais akmens tukšumā mēmi nobūkšķēja. Kas miris, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst." 2
Neizvēlējos citēt šo fragmentu no Dzīves svinēšanas ievada kādu ezoterisku iedomu dēļ, bet tikai tāpēc, ka šis romāns, tā vai citādi, ne tikai manā, bet daudzu literatūras pasaulē ir ļoti īpašs Noras darbs, un tāpēc, ka visi esam tikvien kā mirstīgi, tas nav nekas pārdabisks, visi tur būsim un lielākā daļa jau sen tur ir, lai savus akmeņus uzlasītu. Kur? Nu... nekur, nekurienē. Un vienīgais mierinājums vienmēr būs tikai šī cerētā mūžīgā kopība vismaz Tur – arī zvērinātiem eremītiem, lai kā nu viņi (toskait arī es) to noliegtu. Visu 4. janvāri aizvadīju, pārlūkojot sēru vēstis viedajā kastītē, – daudz to, daudz patiesas mīlestības un daudz ļoti izsmeļošu un iejūtīgu aprakstu par Noras dzīvi un darbiem, daudz mīļu attēlu. Tiesa, palaikam arī šādas tādas nedaudz neprecīzas, izmisuma ātrumā tīklos izgūtas novecojušas informācijas druskas – bet nu un tad? ko tieši tas maina? – es tobrīd domāju, jo Norai tas vairs nemaina ikurāt neko. Jā, rakstnieks turpina dzīvot savos darbos un to nesto tikpat pelnīto, cik skausto panākumu uzskaitījumos, protams, kur tad vēl viņam likties, kamēr cilvēks pats paliek dzīvot vien tajos, kuri to izvēlas. Kā mēs visi, arī Nora bija gan balta, gan nebalta, tomēr literatūra, biedriskums un kopības gars viņai bija svarīgi – tik ļoti, lai tur liktu visu sevi, kā nebūt ne mēs visi. Tāpēc gluži personiski aicināju rakstniecības kolēģus nākt man talkā ar savu balsi, lai pateiktu jums dažas svarīgas lietas par Noru, un no visas sirds pateicos viņiem par to.
""Ir pilnestības rīts. Ceļa galā viņa nomet drānas un ienirst valodas upē. Tā apņem liegi un maigi. Uz mūžu." 3 Tā izskan Noras rakstītā Esamība ar Regīnu. Izskaņa bez patosa un liekvārdošanās. Kad domāju par Noru, negribas teikt neko lieku. Tikai svarīgo. To, ka ilgi viņa bija latviešu literatūras... darītāja. Rakstīja un mudināja citus, un bikstīja kultūrprocesa kūrētājus. To, ka viņu vienmēr atcerēšos vērīgu un smaidīgu. Vienmēr valodas upē esošu." – Osvalds Zebris
"Mīļā Nora, man ļoti žēl, ka Tu aizgāji. Tu biji spēks un mācēji būt priecīga arī par citiem. Kad mēs ar astoto klasi lasījām tieši to trako fragmentu no Mātes piena,4 kur māte ar āmuru iet aizstāvēt Serafimu, skolēni mani pārliecināja, ka ir uzrakstīts labi un tieši tā, kā vajag. Paldies, ka Tu biji, un paldies, ka Tu rakstīji! "Es izgāju laukā, sniegā ar mazāko meitu, gulēju baltajā deķī un skatījos, kādas zaru rokas saliktas zīmēs uz zilā. Zaru roku mežģīņu ligzda. Pa savām roku brūču trepēm tur nonāksi, kad saukšu tevi atpakaļ..."5 Būtu jau labi, ja varētu pasaukt un atnāktu, bet tā, redz, nenotiek... Tik skaistas ir debesis, varētu skatīties visu dienu, ja nesāktu salt." – Inga Gaile
"Negaidīti, skumji, bet skumji jau ir mums, tuviniekiem, ļoti ceru, vairs ne Norai. Man par Noru ir iespaids, ka, par spīti visiem panākumiem, slavai, daudziem jaukiem brīžiem, viņai galīgi nemaz nebija viegla dzīve. Tāpēc ceru, ka tagad viņa izjūt atvieglojumu un brīvi. Viņas rakstītajā vienmēr bijis redzams, ka tas nav tapis kā prāta spēles un ego iegriba, bet tam bija jātop pēc likteņa ieceres." – Māris Bērziņš
"Nora bija daudzu, arī mana literārā krustmāte, kas, gādīgi uzliekot uz pieres vēsu roku, mierināja, ka līdz ar manuskriptu rakstnieks neizsīkst, ka viss pārsāpēs un sadzīs, ka vēl viss būs. Šo sajūtu nevaru nodot viņai atpakaļ, taču, ja to dod tālāk, tā neierobežoti plešas – no Noras iedvesmas sēklas. Viņas daudzie sabiedriskie veikumi bija ieguvums plašam autoru lokam un nozarei, taču prasīja daudz pašaizliedzīgas enerģijas un ne vienmēr nesa gandarījuma sajūtu. Tomēr manā atmiņā viņa paliks tā enerģiskā Nora Ventspils Rakstnieku mājā, kas, visu dienu strādājusi pie tekstiem, pagatavojusi dzīvespriecīgo vakarēdienu6 kolēģiem un tādējādi iedvesmojusi viņus, nu apsēdusies uz dīvāna, lai skatītos ziņas un sekotu līdzi aktuālajiem procesiem. Un turpinās to darīt, tikai nu jau sēdot uz viena dīvāna ar pārējiem kolēģiem mūžībā." – Inga Žolude
"Ja literatūru varētu saukt par istabu, tad pirmo tur satiku Noru. Pirms teju gadsimta ceturkšņa Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīcas pasniedzēja man piezvanīja un teica: "Pasakas ir labi, bet tavējā lieta ir Adata! 7 Iesniedz to!" Biju ļoti apmulsusi, vairs neatceros sacīto vārds vārdā, bet precīzi atceros intonāciju. Noras balsi, caur kuru runāja drosme, pārliecība, prieks, dzīves alkas – viss, kā man tolaik tik ļoti pietrūka. Tikai tagad apzinos, cik šis mirklis man bija nozīmīgs. Jo varēja jau nezvanīt... Varēja teikt gaudenā, šaubīgā balsī. Bet Nora runāja pārliecinoši, iedvesmojot. Iedrošināt, rīkoties, būvēt, interesēties, rūpēties... Tas bija Ikstenas stils... Cik dzīves priekšā mēs esam pļāpīgi, tik nāves priekšā mēmi, bet ticu, ka nāve ir tikai durvis un mēs satiksimies pasaulē, kurā labais nepastāv kā pretmets un alkas nav mīlestības segvārds." – Andra Manfelde
"Grāmatā, kas veltīta Dzintaram Sodumam, Nora rakstīja: "Uz tilta, kur biju pirmo reizi mūžā, es vēlējos. Un vispirms, rīta saules staru apspīdēta, mana kailā emocija vēlējās pavisam pieticīgi – dzīvot, rakstīt un mīlēt. Tu taču zini šos brīžus – tu vienkārši ļaujies, un tie ir tik banāli, tie brīži, ka aprakstīti kļūst primitīvi. Rakstot vairs nevar tā vienkārši pateikt – esmu laimīga, es tevi mīlu, es ticu Dievam. Bet, kad pieslēdzu prātu, vēlējos panest īstenību. Doto. Jo daudz kas netiks dots."8 Norai nebija viegli panest īstenību, taču viņai piemita apbrīnojama spēja, ko visprecīzāk raksturojis jau pieminētais Sodums: "Reti kur vienojas tirgus sievas praktiska gudrība ar radītājas gudrību, sabiedrisks cilvēks ar jūtīgu vienpati. Tava spēcīgā daba to apvieno."9 Pateicoties Noras degsmei, tautās aizgāja Prozas lasījumi, viņa iešķīla Literatūras centru un Ventspils Rakstnieku māju, rosināja Soduma balvu un pieslēdzās lībiešiem, kad tiem vajadzēja plašāku sabiedrisku skanējumu. Noras plašais publiskais atvēziens bija tieši tik spēcīgs, lai iejundītu, iekvēlinātu citus, un, kad Nora iekrita rakstīšanā, viņa to darīja kaismīgi, aizrautīgi, nesātīgi, iztēloto pasauli vēršot īstenībā. To piepildīja Noras svaigā elpa, kas izrādījās tik svarīga lasītāju noturīgajai mīlestībai." – Gundega Blumberga
Līdz visbeidzot vārds atkal Norai pašai, un pie tā arī paliksim:
"Elpo mierīgi, Sūkvi. Dziļi un mierīgi. Sargi savu laicīgo miesu, esi pateicīga, ka tava bezrobežu domāšana tev kalpojusi tik ilgi, bet saudzē un iemīli sevi, citādi nevis tu mainīsi pasauli, bet pasaule samainīs tevi un tu sevi vairs neatpazīsi. Ne jau ieliks kādu citu tavā vietā, jo nekas nav neaizstājams, bet tu kļūsi par to citu, no kura tā bēgi un kāds negribēji būt.
Viena cilvēka dzīves laiks sadalās daudzās dzīvēs. Tik atšķirīgās, tik dažādās, nevajadzīgi ir tās salīdzināt. Viss notikušais, piedzīvotais šķiet krāšņāks par tagadnes brīdi. Vai varbūt tagadnes nemaz nav un dzīve iesmaržojas uz tikai pavisam īsu mirkli."10
1 Rakstniecības laboratorija [15 autoru eseju kopkrājums]. Sast. Inga Žolude. Rīga: Dienas grāmata, 2023. 77., 82. lpp.
2 Ikstena N. Dzīves svinēšana. Rīga: Atēna, 1998 [Triloģijas Trīs: Dzīves svinēšana. Jaunavas mācība. Mātes piens pirmais romāns. Rīga: Dienas grāmata, 2017. 10. lpp.]
3 Ikstena N. Esamība ar Regīnu [Romāns par Regīnu Ezeru]. Rīga: Dienas grāmata, 2007. 164. lpp.
4 Ikstena N. Mātes piens. Rīga: Dienas grāmata, 2015 [Triloģijas Trīs trešais romāns. Rīga: Dienas grāmata, 2017]
5 Rindas no Ingas Gailes dzejoļa Zilā baznīca
6 Atsauce uz Noras Ikstenas recepšu eseju krājumu Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Rīga: Dienas grāmata, 2012
7 Andras Manfeldes pirmais prozas darbs (Rīga: AGB, 2005)
8 Ikstena N. Vīrs zilajā lietusmētelītī [Romāns par Dzintaru Sodumu]. Rīga: Dienas grāmata, 2011. 46. lpp.
9 Turpat, 81. lpp. 10 Ikstena N. Tu smaržo pēc dzīves [Iecerēts romāns, iesākts 2025. gadā, nepabeigts]