"Runā, ko visi [tāpat] zina," kaut kur Ulisā ironiski bilda Sodums, un tieši ar to nodarbojās abas kultūras baudītājas, brīvi komentēdamas visu, kas notiek zālē, kā garlaikoti sabiedriskā transporta pasažieri pārstāsta cits citam to, ko visi tāpat redz pa logu. Bet arī pārējā publikā bardaks šoreiz šķita lielāks, nekā šādos pasākumos pierasts. Daudzi nāca un gāja vai visu koncerta laiku, pustumsā dažbrīd skaļi klupdami grīdas līmeņu starpības dēļ mazās zāles sānu jomos.
Neviens, protams, nav vainīgs, ka dažiem gadījās stipri nokavēt priekšnesuma sākumu Jūrmalas šosejas remontdarbu dēļ un ka citiem Benjamina Apla kompaktā kamermūzikas programma tieši vidū izrādījās mazāk vērta, cienījama un statusam atbilstoša, piemēram, par Mišu Maiski un viņa vakara koncertu kontingentu. Publiskajā telpā valda kolektīvs lepnums par to, ka šejienes pēcpadomju sabiedrība arvien vairāk apzinās savas individuālā tērētāja un maksātāja tiesības un ir gatava tās likt lietā un dedzīgi aizstāvēt. Un nav nekā iebilstama pret to, ka mākslas institūciju piedāvājums tiek uzskatīts par tādu pašu produktu un pakalpojumu un pret to ir tādas pašas kvalitātes prasības kā pret sabiedrisko ēdināšanu un pilsētas labiekārtojumu.
Toties par to, kā katra atsevišķa patērētāja pretenzijas konkurē ar pārējo lietotāju tiesībām, tiek runāts daudz retāk. Nāk prātā Čulpanas Hamatovas stāsts kādā nesenā intervijā par Kirila Serebreņņikova iestudēto Kailo pionieri. Papildu stresu izrādē viņai radījis tas, ka īpaši godājami dārgāko biļešu īpašnieki pirmajās rindās nonšalanti likuši savas pusizdzertās šampanieša glāzes uz skatuves malas, nezinot, ka kuru katru brīdi pār tām nobirs kirzas zābaku krusa.
Labi, tā ir vienkārši forša teātra anekdote. Par patiešām aizskartām patērētāju tiesībām daudz biežāk nākas uzzināt, kad savu neapmierinātību ar to, kas notiek uz skatuves, daži skatītāji apkārtējiem cenšas darīt zināmu jau izrādes vai koncerta laikā. Labi zinot, ka indīgs komentārs zem pasākuma afišas vai recenzijas internetā vai arī strīds pēcāk pie koncertzāles kases lodziņa par iztērētās naudas atgūšanu būs mazāk efektīgs.
Lūk, piemēram, gadījums, ko piedzīvoju, stāvot rindā operas kasēs. Sieviete nr. 1 (ir vīrs līdzi): "Es pie jums tikko nopirku biļetes, ja? Jā. Es tātad gribu nodot tās atpakaļ. Tas ir, kā – neņemat?! Es taču tikko nopirku, nevis kaut kad iepriekš. Es gribu nodot atpakaļ – jūs nebrīdinājāt, ka tas būs moderns iestudējums. Es tikko izlasīju, ka būs moderns, bet jūs nebrīdinājāt. Nē, es neesmu vainīga. Jums te to iestudējumu nav tik daudz, varējāt jau nu pabrīdināt, ka būs moderns. Zinu es tos jūsu modernos, kauns pat atcerēties. Bijām ar meitu vienreiz, kauns pat atcerēties. Es gribu nodot atpakaļ. Tas ir – kā? Neņemat?"
Vīrs, kas līdzi: «Nu priekš kam visas šīs emocijas, mīļā?"
Sieviete nr. 1: "Nejaucies! Es tieši tāpēc uz operu eju, lai dabūtu emocijas! Tad jūs ņemsiet atpakaļ vai neņemsiet?"
Sieviete nr. 2 (nākamā rindā, valkā augsto modi): "Tā, es gribu nopirkt biļetes. Palaidīsiet? Nē, es redzu, ka esat gan beigusi, tikai laiku te velkat. Palaidiet! Man tātad divas uz... Jūs paiesiet malā vienreiz?! Nē, tas ir smieklīgi – uzbraukt kasierēm par izrāžu kvalitāti! Jūs domājat, ka kasieres operas iestudē? Paejiet malā. Man tātad divas."
Reizēm tiešām var gadīties, ka nezina, uz ko iet, nepaspēj visu iepriekš izpētīt vai arī nekad pirms iešanas speciāli negatavojas, bet, kad tur ir nonākts, tad gan vajadzētu prasties. Varbūt reizē ar lūgumu izslēgt mobilos telefonus pirms pasākumiem vajadzētu citēt arī visiem kultūras baudītājiem mīļo Ziedoni: «Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Bērniņ, mēs esam ēdēju tauta, bet noliec karoti bļodiņā, kad dziesmu dzied, bērniņ mans."
anna
Paulas Jēger-Freiman rēgs
einars