Drīz vien biju apguvis visu vecāku bibliotēkas kārtību no galvas, lai arī tā nebija nekāda mazā un vienīgā sistēma tajā bija vienāds grāmatu augstums katrā plauktā. Skaidrs, ka Džeka Londona kopotie raksti turējās kopā tāpat kā visas slavenās padomju laika sērijas – Apvārsnis, Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi, Stāsti par vēsturi un Stāsti par dabu, Dzejas dienas un Ievērojamu cilvēku dzīve. Taču sērijas ietvaros nosaukumu secība bija tikai iegaumējama, nevis kā citādi apgūstama. Tāpēc mēdzu brīnīties, citu mājās redzot tipisko Padomju Latvijas inteliģenta kolekciju citā kārtībā. Tad tā sāka no interjeriem pazust – gan 90. gadu briesmīgā eiroremonta dēļ (starp citu, Vikipēdijā šķirklis Eiroremonts pieejams tikai latviešu, krievu un ukraiņu valodā, uz to nesen norādīja Aurora Rubinšteina), gan "jauno projektu" dēļ, kuros mājas bibliotēkām, tāpat kā daudz kam citam, trūka vietas, gan jauniešiem tās izvazājot pa savām radošajām kafejnīcām lasītavām un grāmatu maiņas punktiem.
Paša privātais krājums evolucionēja nemanāmi, un tagad par tā saturu var brīnīties tāpat, kā mēs mēdzam brīnīties par to, kas mums mugurā senākās fotogrāfijās, kādos apstākļos radušies ieraksti mūsu curriculum vitae. Toties ļoti labi acīs duras tukšās vietas iegaumētajā kārtībā, no kurām zudusi kāda aizdota vai atdāvināta muguriņa. Piemēram, pirms daudziem gadiem aizdošanas vai atdāvināšanas rezultātā manā rīcībā nonāca divas DVD disku kolekcijas, abās kādi astoņi diski, un abu iepakojums noformēts kā grāmata. Viss labākais no Antonioni, un viss labākais no dāņu Dogmas.
Antonioni atkal ir pazudis, bet Dogmas izlasi neviens tā arī atpakaļ neatprasīja, un tagad tā tēlo grāmatu Dailes teātra iestudējumā Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks. Bija scenogrāfijas grāmatplaukts ar kaut ko jāaizpilda, bet par visu, kas teātra rekvizītu noliktavās jau bija sakrājies, norisa klusa cīņa starp trim izrādēm. Tad nu mēs – ko nu kurš – nesām no mājām paši. Grāmatplaukts ir tuvu skatītājiem, un, ja viņiem pēkšņi viss cits uz skatuves notiekošais sāktu šķist garlaicīgs, vismaz līdz Mazās zāles piektajai rindai grāmatu muguriņas ir labi izpētāmas; lugas darbība notiek mūsdienu Amerikā, Pensilvānijas štata laukos.
Ar lūstošu sirdi pārvākoju priecīgās komēdijas krāsās rekvizitores kaut kur sameklētos astoņdesmito gadu Klasikas bibliotēkas sērijas izdevumus, īpaši tos, kuru mūsmājās nebija un kurus tagad varētu beidzot ņemt un izlasīt, piemēram, Manna Jāzepu un viņa brāļus. Sirds nelūza par pilnīgi noteikti ārā metamo Latvijas PSR vēsturi, to padarīju rozā pat ar prieku, jo tajā bez jebkādām šaubām par akadēmisko godīgumu tika stāstīts, kā LPSR savulaik iekarojis bīskaps Alberts un kā tajā notikusi zemnieku brīvlaišana. Dogmu, tāpat kā vienu otru naivu ārzemju arhitektūras bilžu grāmatu, atstāju, kādas ir, izskatās ticami. Un tad ar trenētu aci uz visiem laikiem iegaumēju jauno mākslīgo kārtību.