Gadu mijā beidzās Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gads un sākās Raiņa un Aspazijas gads. UNESCO iekļāvis dzejnieku dzimšanas dienas starptautiskajā svinamo dienu sarakstā. Festivāla Pastāvēs, kas pārvērtīsies! programmā vien iecerētas ap 60 dzejnieku jubilejai veltītām kultūras norisēm Latvijā – sarīkojumi, grāmatas, dokumentālās filmas, konferences, koncerti dažādiem vecumiem un gaumēm (visi notikumi: www.aspazijarainis.lv). Būs daudz, daudz Raiņa un vairāk nekā citkārt arī Aspazijas, jo var just, ka sabiedrībā ir nobriedusi situācija pēc vēsturiskā taisnīguma, proti, "atdalīt" Aspaziju no Raiņa un paraudzīties uz viņu kā atsevišķu personību un literāti. Iespējams, Aspaziju šādas rūpes un aizstāvēšana aizkustinātu. Viņa pati savu likteni – būt otrajai – apzinājās vislabāk: "Vispirms bija Aspazija, tad Aspazija un Rainis, tad Rainis un Aspazija, un beigās tikai Rainis." No otras puses, brīvdomīgā un emancipētā Aspazija mīlēja Raini gluži klasiski – kā parasta zemes sieviete –, un kas tad var būt patīkamāk, nekā lasīt savu vārdu kopā ar mīļā cilvēka vārdu? Ļoti iespējams, ka tā bija viņas kā mākslinieces drāma. Bet, lai nu kas, – nenovīdība un greizsirdība viņas tekstos tomēr nav jūtama.
Atbildība par Aspazijas mūžīgo minēšanu kopā ar Raini jāuzņemas tā laika presei, kas sāka abus konsekventi dēvēt par "dzejniekpāri". Izskatās, ka šis gads nāks ar dzejniekpāra "dekonstrukciju", iespējams, lai atkal nonāktu pie atziņas, ka nav nemaz tik ačgārni abus minēt cieši līdzās, kā dao zīmes "iņ" un "jaņ". Raiņa pirmās bērnības atmiņas saistās ar sauli, Aspazijas – ar vēju. Un tā visu mūžu.
Labākā dāvana Aspazijai, kurai 150. dzimšanas diena būs 16. martā, un Rainim, kuram tikpat apritēs 11. septembrī, varētu būt kaut vai viena darba izlasīšana un apdomāšana ilgāk par pāris sekundēm. Aptuveni tāds ir temps, kādā ritinām uz priekšu tvitera ziņas. Atdot parādu Aspazijai šobrīd ir īpaši ērti, jo saskaņā ar Latvijas Republikas Autortiesību likumu 2014. gada 1. janvārī viņas darbiem beidzās likumdošanā noteiktais autortiesību aizsardzības termiņš. Šobrīd elektroniskā formātā LNDB (http://gramatas.lndb.lv/) piedāvā 22 Aspazijas grāmatas, tostarp kopotos rakstus. Arī viņas lugu Zeltīte, kuru teātra zinātniece Ieva Struka esot ieteikusi iestudēt pieciem režisoriem. Pagaidām – nesekmīgi.
Arī KDi ārpus oficiālās programmas ir iecerējusi atzīmēt Aspazijas un Raiņa gadu. Gada garumā reizi mēnesī publicēsim dažādu jomu personību "radāmās domas". Mums šķiet svarīgi dot tribīni, kur izskanēt Raiņa un Aspazijas idejām. Atdot šīm personībām viņu patieso mērogu. Lai cik mārketingam un mūsdienu jaunās paaudzes grafiskajiem dizaineriem aizraujošs un ērmīgs šķiet Raiņa 30. gadu peldkostīms un kazbārdiņa, viņam noteikti ir vairāk ko teikt. Gribētos iet tālāk par šo jociņu spociņu. Diez vai domātājs, kurš gribēja Latviju padarīt par modernu kultūrtautu (vai tad tas jau ir izdarīts?), būtu pelnījis "lūgties" uz teātra stūra "atnākt apskatīties uz sevi vismaz vienreiz".