Pēcpusdienās un agros rītos pagasta autobusi tagad ir pārbāzti, jo kojās visiem acīmredzot nav vietas, tāpēc tālbraucēji šoferi brauc nakšņot citur vai arī īsākās pauzēs – uz pilsētu izklaidēties. Viņi lielākoties ir īstās Ukrainas, īstās Baltkrievijas un īstās Krievijas pilsoņi, jo biežākais, ko no viņiem autobusā var dzirdēt, ir skaļa valūtu pārrēķināšana no eiro atpakaļ uz rubļiem un grivnām. Piesauktās summas ir nepieklājīgi lielas, un vietās, kuras viņi piemin, es nekad neesmu bijis. Runu par īsto starptautisko situāciju vasarā gan bija vairāk, bet nu tās ir pieklusušas, vai arī esmu pieradis un vairs tik ļoti viņos neklausos.
Abu pagasta maršrutu pēdējā pietura pirms iebraukšanas centrā ir Nacionālā bibliotēka, kas, ar stroikas žogu apjozta, tagad ir Eiropas Savienības Padomes prezidentūras galvenā mītne. Nav slikta vieta, starp citu. Tie, kas ir bijuši Briselē un kam gadījies viesoties Eiropas institūciju īstajās galvenajās mītnēs, piekritīs, ka Rīgā nav daudz citu vietu, kas tik ļoti līdzinātos to vestibiliem. Kongresu nams un Dailes teātris vēl varbūt, bet iedomājieties – tos vienreiz jau pārkrāsoja, pirms astoņiem gadiem NATO samita sakarā, kad mēs vēl bijām tur, kur īstā Rumānija un īstā Bulgārija ir tagad. Un, ja jāiztēlojas pacilājošs fons visiem tiem pelēko uzvalku simtiem, bibliotēkas nerūsējošais tērauds un īpašas izturības kājslauķi tiešām skan kā Oda priekam, savukārt abas padomju modernisma dīvas – kā kaut kas no Pugačovas. Vai esat domājuši par to, kāds kauns un kāda prominenču necienīga grūstīšanās būtu notikusi Operas foajē, ja tās priekšā decembrī Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijas laikā nebūtu uzcelts pagaidu paplašinājums?
Braucot garām piebāztā autobusā, es vienmēr paceļu acis uz bibliotēku un redzu, ka paceļ arī tālbraucēji šoferi, no saviem aprēķiniem atraudamies. Es toties no grāmatas acis paceļu. Bija laiks, kad autobusā kautrējos lasīt, jo nepatika, ka blakussēdētājs garlaikodamies šķībi lūr atvērumā, kad man tur ir, piemēram, Dzimtes nemiers, The City and The Pillar vai kaut kas pavisam triviāls un vienkārši izklaidējošs. Tagad nav vairs no kā kautrēties. Tālbraucēji tāpat nesaprot, bet pārējie parasti ir iegrimuši pagasta klačās vai savos telefonos. Esmu gan pamanījis, ka ir viens otrs jaunietis, kas arī lasa. Ir kaimiņu meitene, kurai vienmēr pilns klēpis ar lekciju konspektiem, un ir, piemēram, pavisam jauns puisis, kas, vakaros braukdams uz futbola treniņu (pēc sporta somas, apģērba un izkāpšanas vietas var secināt), lasa Reimondu Kārveru oriģinālā. Turklāt zinu, ka viņš ir no ģimenes, kura, būdama uzturēšanās atļaujas īpašniece, dzīvo pagasta dārgajos jaunajos projektos.