Igaunijas simtgadei veltīta jaunā komponista Rasmusa Pūra opera Mākoņu krāsas, kura tikko iestudēta Igaunijas Nacionālajā operā. Atstājot recenzēšanu kolēģim, kurš atšķirībā no manis paspēja tieši uz pirmizrādi, atļaušos dalīties dažās vispārīgās pārdomās pēc redzētā.
Operas pirmavots ir igauņu dramaturga Jāna Krūsvalla (1940– 2012) luga Mākoņu krāsas (1983), kuras autors pirmais padomju stagnācijas laikā atļāvās rakstīt par Igaunijas cilvēku reālo dzīvi Otrā pasaules kara beigās. Šī luga vēstī, kā varas maiņas samala igauņu zemnieku likteņus, kā viņi bēga prom svešumā, kā uz visiem laikiem izšķīrās ģimenes…
Taču opera ir par atmodas astoņdesmitajiem un skarbajiem deviņdesmitajiem pēc valsts neatkarības atgūšanas. Šī nu ir reize, kad darbības pārcēlums laikā ir īsti vietā, lai atklāti runātu, ka tautas aizbraukšana joprojām turpinās, un vēstītu par laikmetu griežos zaudēto paaudžu salauzto dzīvi. Tas viss atspoguļots caur vienas ģimenes ilūziju, cerību, posta un iziršanas stāstu naudas varas, zaudētu ideālu, nebeidzamās emigrācijas un irstošās identitātes kontekstā. Meita aizbrauc uz Zviedriju, tur dzimušais mazdēls igauniski nerunā. Dēls, iekūlies nelāgā biznesā un parādu dēļ atdevis dzimtas māju, bēg uz Krieviju. Negaidīts pavērsiens izrādes finālā ir vedeklas krievietes atgriešanās. Vienkāršā ikdienībā, bez lieka patosa viņa liek uz galda trīs kafijas tasītes…
Operas mūzika neizceļas ar spilgtu oriģinalitāti. Tā drīzāk ir kā neitrāls sūklis, kura nepretenciozajā matērijā izceļas dažas laikmeta zīmes. Piemēram, roks, kas piestāv pusauga meitēna dumpīgajai panka dabai. Tik labi nepārzinu igauņu Dziesmu svētku repertuāru, lai zinātu, vai sirsnīgā atzīšanās mīlestībā savai zemei, ko koris dzied Jaunatnes dziesmu svētku ainā, ir viena no igauņu spēka dziesmām vai operas autora jaunpienesums. Taču šī zīme darbojas, un ikviens var titros izlasīt jēgu.
Divdesmit sešus gadus vecā komponista operas pirmizrāde uz Igaunijas galvenās operskatuves liecina arī par uzticēšanos jaunībai. Tas nav akls jaunības kults. Tiesības uz iestudējumu Rasmuss Pūrs izcīnījis Igaunijas simtgadei veltītajā konkursā, ko Igaunijas Nacionālā opera rīkoja 2014. gadā – tieši tad, kad viņš ar izcilību absolvēja Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas kompozīcijas klasi, kur viņa pedagogi bija Renē Ēspere un kinomūzikas metrs Tenu Kervitss. Pasaulslavenā Tenu Kaljustes vadībā viņš studējis diriģēšanu, aranžēšanā konsultējies pie atzītā amerikāņu džezmeņa Vinsa Mendosas un daudzus Grammy ieguvušā Nīderlandes simfodžeza un popmūzikas orķestra Metropole Orkest.
Rasmuss Pūrs jau 16 gadu vecumā izveidoja jauniešu orķestri Reaalmažoor, taču viņa kompozīcijas atskaņojuši visi ievērojamākie Igaunijas orķestri un kori. Viņa darbi ierakstīti vairāk nekā 10 kompaktdiskos, viņš bijis vairāku muzikālu izrāžu veidotājs un diriģents. Kopā ar dzejnieku un aktieri Veiko Tubinu viņš veidoja šī gada XII Jaunatnes dziesmu un deju svētku saturu un arī pats tajos debitēja kā virsdiriģents. Šo svētku devīze skan: "Es palikšu šeit."
Paulas Jēger-Freiman rēgs