Objektu vidū bija arī viena aptuveni 40 cm augsta Dievmātes statuja, darināta galvenokārt no koka, bet ar vairākām citu materiālu detaļām. Kuratore norādīja uz nemanāmiem sīkumiem, kuri liecināja par to, ka sākotnēji šī skulptūra, kā jau tas raksturīgi viduslaiku mākslai, bijusi apzeltīta, rotāta ar pusdārkagmeņiem un spilgti krāsota. Tai pat laikā kuratore nebeidza jūsmot par to, cik skaists ir šīs skulptūras tagadējais "šokolādīgais brūnums", jo nekas no krāšņās polihromijas un apzeltījuma nav saglabājies. Uz manu jautājumu, kāds ir kuratores viedoklis par vēsturisku objektu atjaunošanu to sākotnējā izskatā – jo viduslaiku auditorija bija par krāsainību, zeltījuma mirdzumu, akmeņu un krāsainu stikliņu mirdzumu, nevis "šokolādīgu brūnumu" – kuratore gluži vai palēcās un teica, ka tādu bezgaumību jau nu gan mūsdienās neviens nepieļautu. "Mums jāskata šī skulptūra tāda, kāda līdz mūsdienām nonākusi," viņa piebilda, un ar baltajā kokvilnas cimdiņā tērpto roku gādīgi, saudzējoši noglāstīja Dievmātes muguru. Protams, tieši tāda ir mūsdienu muzejnieku politika – eksponēt pēc iespējas autentiskus artefaktus, labākajā gadījumā piedāvājot turpat blakus apskatīt datorgrafiku vai maketu ar objekta sākotnējā izskata rekonstrukciju. Tomēr reizēm rodas iespaids, ka pat tas tiek darīts visai negribīgi. Tieši tāpat kā Metropolitēna muzeja viduslaiku mākslas kuratore jūsmo par "šokolādīgi brūno" viduslaiku Dievmātes statuju, mākslas vēsturnieku vairākums jau pāris gadsimtus spītīgi iestājas gan par antīkās tēlniecības un arhitektūras marmora baltumu (lai gan, piemēram, senie grieķi spilgti izkrāsoja gan skulptūras, gan tempļus), gan gotiskās arhitektūras monohromiju (lai gan ir labi zināms, ka gotiskās katedrāles arī savulaik bijušas neiedomājami krāšņas). Vai tas neliecina par zināmu vēstures cenzēšanu, vadoties no mūsdienu izpratnes par labu gaumi? Iestājoties par izdzīvojušo objektu un arhitektūras "autentiskumu", mākslas vēsturnieki bieži vien labprātīgi ignorē laikmeta garu, ja uzskata to par bezgaumīgu, un turpina veidot aplamu vai vismaz nepilnīgu priekšstatu par kāda laikmeta estētiskajām vērtībām, pielāgojot tās savai izpratnei par skaisto. "Šokolādīgi brūns" viduslaiku tēlniecības paraugs ir fikcija, jo tā tapšanas laikā neviens to neuzskatītu par pabeigtu, gatavu mākslas darbu, un vai nu steigtos to pabeigt, vai arī pārstrādātu tā otrreiz lietojamās izejvielas citos objektos.
Gaumes cenzūra mākslas vēsturē
Pirms pāris mēnešiem Ņujorkas Pilsētas universitātes viduslaiku mākslas profesore bija sagādājusi saviem doktorantiem iespēju paviesoties Metropolitēna muzeja viduslaiku mākslas krājumā un iepazīties ar viduslaiku mākslas departamenta kuratori.Mēs pavisam tuvu aplūkojām brīnišķīgus objektus, kuri nav skatāmi patstāvīgajā ekspozīcijā un uzklausījām kuratores aizrautīgos stāstus par vēsturnieku versijām par šo objektu izcelsmi, īpašniekiem un garo ceļu līdz muzejam.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.