20. gs sākumā dzeju teātrī izspēlēja caur fiziku. Vakar redzēju pirmizrādi JRT Oņegins. Komentāri, kur dzejas valoda tiek izspēlēta caur fizioloģiju. No pirmā cēliena smakām, utīm, mērkaķošanās, liekajiem matiem, pirdieniem, mēnešreižu pilieniem kā Afrodīte iz izkastrētā Urāna asiņu putām paceļas Oņegina un Tatjanas Larinas mīlestība, lai otrā cēliena beigās mirtu, vērtusies atpakaļ mērkaķī.
Otrais cēliens vairāk ir par aristokrātu sabiedrību. Divkauja šādā sabiedrībā bija bezapziņas manifestācija, kur par spīti veselajam saprātam draugs aizskarta goda dēļ mēdza nogalināt draugu un tad bēgt uz ārzemēm. Kad izrādes veidotāji tiešā tekstā met skatītāju zālē cimdu, ka mūsdienu plebeju sabiedrībai, protams, goda jēdzienu nesaprast, esmu jau izrādē iejutusies un tobrīd šķiet savādi, ka sabiedrība nepieceļas un neizsauc veidotājus uz dueli. Saskatās gan un norij krupi, bet nepieceļas un neizsauc, jo divkaujā jau necīnās aristokrāts ar zemākas kārtas cilvēku, bet kurš te ir kurš, to sen laiks sajaucis.
Izrādes laiks pamazām jauc valodas līdz finālā JRT Tatjanas ritmiski skandētā atbilde JRT Oņeginam jau izskan kā sakrāls teksts, kur krievu un latviešu valoda saaugusi kā asinis ar miesu, veidojot jaunu valodu.
Visbeidzot izcilais Astrīdes Ivaskas dzejolis, kas citēts izrādes programmiņā, manī sasien izārdīto pasauli atpakaļ ciešā mezglā un es to iebāžu kabatā. Publika straumēm izplūst naktī, vēsās ielas elpo, autobusā katra beņķa telefons atskaņo citādus trokšņus, ko stipri piepūloties var nosaukt par mūziku, bet es domāju par to, kā mūsdienās dzejniekam būt.
Labs draugs kvantu fiziķis, kurš Vācijā nodarbojas ar kvantu datora radīšanu, man raksta, ka dzejas valodu var izspēlēt tikai caur kopīgu sapni. Kad jautāju, kā fiziķi komentē laika jēdzienu, viņš atbild, ka fiziķiem vēl aizvien nav viennozīmīgas atbildes. Nopriecājos – tātad dzejniekiem vēl ir ko darīt! Viņš precizē – tiesa, agrāk fiziķus mocījuši jautājumi, kur un kā cēlusies pasaule un kā tā beigsies, tagad fiziķi vairāk atgādina rēķinvežus matemātiķus, kas mēģina monitoros simulēt elektrības kustību.
Šodien atradu savā vecajā kladē starp pashas receptēm, idejām, dienu un darbu iespaidiem Vizmas Belševicas dzejoli no Dzeltu laika. Izlasu un mirkli ir tā, kā tad, kad pavasara naktīs pāri uz dzimteni kliegdami laižas gājputni – negribas izzināt. Tikai klusēt un būt.