Gāju uz šo tikšanos ar cerībām – zināju, ka pašas ministres izveidotā darba grupa ir trīs mēnešus cītīgi, diendienā, turklāt pilnīgi brīvprātīgi strādājusi pie literatūras un grāmatniecības jaunās stratēģijas izveides, galveno uzsvaru liekot uz lasīšanas veicināšanu un arī pēdējās dienās tik ļoti piesauktajiem ieguvumiem sabiedrībai. Biju pārliecināta, ka paplašinātajā sēdē apspriedīsim jau paveikto, kopīgiem spēkiem to analizēsim un raudzīsim, kur var veikt uzlabojumus. Biju priecīga – būs domāšana, debates, konstruktīvi strīdi un, galvenais, maksimāli labs rezultāts. Somā čaukstēja pierakstītās idejas, galvā – vārdos izsakāmās. Es un – pilnīgi noteikti – arī visi pārējie kolēģi bijām gatavi runāt un saprasties.
Jau pašā sanāksmes sākumā ministres kundze paziņoja, ka nozares pārstāvju izstrādātā stratēģija ir nepilnīga, tāpēc šodien viņa ir ataicinājusi savu draugu (“viņam ir saistība ar literatūru – viņš lasa un pat raksta savu grāmatu”), kurš tika pieteikts kā biznesa skolas pasniedzējs un “koučinga” treneris. Mums, lūk, tagad jāaizmirst par paveikto un jāsāk viss no nulles. Ups. Labi.
- Vai jūs, ministres kundze, varētu pateikt, kādi ir stratēģijas trūkumi , lai mēs varam par tiem runāt?
- Nē, to es jums neteikšu. Bet es redzu, kas ir jāuzlabo.
- Vai jūs, ministres kundze, lūdzu, varētu pateikt, kādas ir tās jūsu idejas, kuras nesīs uzlabojumus?
- Nē, to es jums neteikšu. Jūs paši esat gudri – pasakiet man.
Vēl pāris reizes mēģinājām uzdot konkrētus jautājumus – par kultūras, latviešu valodas un literatūras vietu Nacionālajā attīstības plānā, par 15. maijā plānoto Saeimas Izglītības, kultūras un sporta komisijas sēdi, kurā paredzēta ministres uzstāšanās, par Kultūras ministrijas 2013. gada bāzes budžetā literatūrai paredzētajiem līdzekļiem, taču neko vairāk par “to es jums neteikšu” vai – jau mazliet maigāk - “mēs pie tā strādājam” nesagaidījām. Viss vienos vārtos. Turklāt teju vai katram teikumam sekoja atgādinājums, ka viss jāmet malā, jāsāk no nulles un jāklausās, ko saka mūsu “koučs”.
Pēc nelielas šūmēšanās, kas ir gluži saprotama, ja tavs sarunu biedrs ir gatavs tikai “neko neteikt”, mēs piekritām paklausīties koučā, kurš savu uzstāšanos sāka ar apstulbinoši apburošu frāzi:
- Un tagad iedomājieties! Ja jums būtu burvju nūjiņa, kāda būtu tā vienīgā, viskvēlākā jūsu vēlēšanās?
Ar burvju nūjiņu glābt latviešu valodu un nacionālo rakstniecību? Ar vienu mājienu iecelt literātus sociāli aizsargāto personu lokā? Piepildīt skolu un publisko bibliotēku plauktus ar jaunākajām grāmatām? Atjaunot Valsts kultūrkapitāla fonda finansēšanas sistēmu no akcīzes nodokļa? Šie un vēl citi būtiski jautājumi nav dažu rakstnieku iegribas, bet vienīgā iespēja izvairīties no kultūrpolitiskas katastrofas, turpinot nepievērst uzmanību latviešu valodai un literatūrai arī pēc referenduma un Nacionālās bibliotēkas ēkas pabeigšanas.
Man sareiba galva. Nē, ne jau no iespējām, ko paver fejas nūja. No vēl viena déjà vu. Deviņdesmito gadu pārdošanas menedžeru apmācības programmas rēgs ielauzās Kultūras ministrijas lielajā zālē, kur 2. maija pēcpusdienā sēdēja nebūt ne deviņpadsmitgadīgi mārketinga gurķīši, kam jāmācās iesmērēt kataloga preces lētticīgiem pensionāriem. Man pēkšņi radās sajūta, ka zālē atrodas kāds, kas mūs visus uzskata par idiotiem, un ka pietiek vien novicināt gar degunu neirolingvistiskās programmēšanas zizli, lai mēs visi apveltos augšpēdus kā vaboles un laimē spiegtu.
Literatūras nozares pārstāvju saruna ar kultūras ministri neizdevās. Sarunas beigās kāda kolēģe skaidri un gaiši pateica: “Sapratne nav iespējama.”
Kāpēc gan notika tā, ka pieauguši cilvēki, kuri ne tikai runā vienā valodā, bet arī strādā un ir ieinteresēti (vismaz tā tam vajadzētu būt) vienota jautājuma risināšanā, nespēja saprasties un nu jau, šķiet, neatgriezeniski saķērnāja saturiska un rezultatīva dialoga iespēju? Kurš un kāpēc to negrib?
Nemaz nerunājot par iepriekš jau minētajiem izteikumiem, kas diez vai veicina saprašanos, jau pašā tikšanās sākumā ministre novilka un turpmāk stingri uzturēja pat aklajam saredzamu šķirtni: es un jūs, nekādu mēs, kas varētu vismaz lingvistiskā līmenī iezīmēt iespēju kopīgu risinājumu meklējumiem.
Loģisks jautājums – kāpēc, nekādu saprašanos un rezultatīvu sarunu negribēdama (jo par konstruktīvu sarunu nez vai būtu saucams šis mēģinājums pārvērst tikšanos ar nozares profesionāļu darba grupu par treniņnodarbību zemākā ranga mārketinga iesācējiem), ministre tomēr literatūras nozares pārstāvjus aicināja uz sarunu? Lai cik centīgi prom gaiņāti, atmiņā skan vien pašas ministres izteikumi - “es jums nāku pretī”, “esmu pirmā ministre, kas uzaicina kultūras darbiniekus uz atklātu sarunu”.
Man kļuva skumji. Un žēl. Žēl to, kas tērēja savu laiku, veidojot plānu, žēl to, kuri tērē savu laiku tagad. Un žēl arī ministres, kuras glīti uzbūvētais stikla namiņš sabruka pēc viena burvju nūjiņas pieskāriena. Neveikla tā NLP feja, ai, cik neveikla. Jo tālāk jau vairs sekoja tikai saplīsušo stikla lausku mētāšana. Laikam ir grūti izveidot saprašanos, ja jau no paša sākuma tevī neviens pat nav domājis klausīties, vien par visām varēm centies uzspiest savu nulles plānu.
Iespējams, ka kļūdos, taču 2. maija vakarā radusies pārliecība manī nostiprinās arvien spēcīgāk – ministre nemaz negribēja ar mums saprasties. Grendes kundze, šķiet, jau stājoties amatā, ir nospraudusi sev plānu “Es būšu labākā kultūras ministre Latvijas vēsturē” un seko šim uzstādījumam visīstākajā līderisma manierē.
Un vēl kāds jautājums - vai mums maz vajag mēģināt saprasties ar kādu, kurš atklāti izrāda nevēlmi saprasties? Kuram mēs, saprašanos meklējošie, esam pilnīgi vienaldzīgi un nevajadzīgi? Un – ja kultūras ministrei nevajag mūs, vai mums vajag šādu kultūras ministri?