Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu Krieva āda – tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns Džikī, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos XX gadsimta sērijas romānus, – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Šobrīd top sērijas ceturtais romāns un arī biogrāfiska grāmata par rakstnieces tēvu, dārznieku, selekcionāru un sabiedrisku darbinieku Jāni Rukšānu.
Tiekoties Daces mājās Mežaparkā, ieinteresēti velku nāsīs gaisu. Koka nams labi uzsūc aromātus, var just, ka rakstniece un arī smaržu kolekcionāre savā mājā mērķtiecīgi tos izvēlējusies. Pēc brīža sarunā pieminēsim Daces Rukšānes aktivitātes sociālajos medijos. Mūsu sarunas laikā viņai uz rokas ir viedpulkstenis, tā ekrāns pavērsts pret mani. Tankš – tankš, redzu neona toņos citu pēc cita iezaigojamies signālus par pienākušajām ziņām. Ārpasaule ir aktivizējusies. Savukārt pelēcīgā ainava aiz mājas loga, kafija no Vaidavas keramikas traukiem, manas sarunbiedres rāmais runas plūdums diktē pavisam citu laika izjūtu.
Kad norunājām interviju, tu vēlējies un pat uzstāji, lai nāku pie tevis uz mājām. Jo šeit tu neuztraukšoties. Ārpasaule tiešām ir tik biedējoša?
Man ir tāda diezgan normāla sociālā trauksme, kā viņu tagad moderni sauc. Man nepatīk, ka ir daudz cilvēku apkārt, tad es nejūtos tik labi. Mājās vieglāk.
Tad varētu būt, ka rakstniecība ir veids, kā tu komunicē ar ārpasauli?
Jā, tas lielā mērā ir tā. Vienu brīdi es biju ļoti aktīva sociālajos tīklos. Man ir vairākas sociālo tīklu grupas, kas ir izveidojušas arī WhatsApp čatus. Tur ir sirdsdraudzenes. Tad ir grupa kurā apspriež ēdienus, bērnus, arī cenas. Tad ir viena tāda grupa, kurā meitenes stāsta par saviem piedzīvojumiem. Es augsti turu konfidencialitāti, neizplatu tālāk skrīnšotus, kā tas dažkārt notiek, un tad ir sociālo tīklu drāma. Es domāju, ka šie sociālie tīkli, man tas ir Facebook, Twitter un tagad arī Bluesky, man aizstāj ierasto komunicēšanu. Kad mēs piecus vai septiņus gadus nodzīvojām laukos, es ļoti noilgojos pēc cilvēkiem. Vīram teicu – aizved mani pie gaismiņām un cilvēkiem! Gaismu vajag, jo, kad pienāk vakars, apkārt ir tikai tumsa, mežs un purvs.
Tu šai ziņā esi neparasta. Es pazīstu cilvēkus, kuri patiešām slēpjas no pasaules. Bet tu vienlaikus esi ļoti atklāta. Tā ir arī mana žurnālistes pieredze, iepriekšējo reizi tevi intervējot. Es biju izdomājusi trīs jautājumu kombināciju, lai ievilinātu tevi sarunas tēmā, par kuru droši vien negribēsi runāt. Bet jau pēc pirmā jautājuma tu tā vienkārši ņēmi un visu vaļsirdīgi izstāstīji!
Es domāju, ja es runājos, tad runāju par lietu. Papļāpāt var ar draudzenēm. Lai gan man visas draudzenes ir tādas, kas pārsvarā runā, un tad es klausos.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!