Kāds komentētājs Dienā nesen rakstīja, ka "Latvijai ir laiks pārtraukt spītīgi turēties pie nāciju teritoriāli žņaudzošiem, pašu sev uzspiestiem prievīšnacionālisma standartiem," jo "gan pasaulē, gan Eiropā attīstības virziens jau labu laiku novērsies no stiprinātas valstu suverenitātes uz sadarbību, kas balstās horizontālās tīklveida struktūrās." Par sadarbību un tīklveida struktūrām var diskutēt, var pētīt ES daudzgadu budžeta tapšanas procesu, "vienlīdzīgo" attieksmi pret dažādu valstu lauksaimniekiem vai "vienlīdzīgo" Eiropas lielvalstu definēto finanšu disciplīnas kritēriju ievērošanu. Vai, piemēram, ASV daudzu miljardu vērto atbalstu savai autoindustrijai krīzes laikā. Taču ir grūti iedomāties nopietnu diskusiju par atbrīvošanos no nāciju teritoriālajiem žņaugiem, teiksim Īrijā, Grieķijā vai Vācijā. Iespējams, daudz izskaidro šeit citētā komentētāja viedokļa pirmais teikums: "Pasaule nav determinēta. Un Latvija – vēl jo mazāk." Tā ir - determinēts šajā pasaulē nav gluži nekas, pat nodokļi var tikt samazināti un laika ritējums var mainīties, tuvojoties visnotaļ nenotveramajam gaismas ātrumam. Tomēr, - kāpēc gan Latvija ir determinēta "vēl jo mazāk", salīdzinot ar pārējo pasauli? Esam mazāk determinēti kā vācieši? Angļi? Krievi?Riskējot ar nelāgo "prievīšnacionālista" palamu, tomēr atļaušos atgriezties vienus simts gadus atpakaļ - laikā, kad sāka tapt Latvijas valsts. Tas nebija 1918. gads vai 1905. gads, bet agrāk – XIX gadsimta vidus un nogale, kad daži labu izglītību ieguvuši latvieši no vācbaltiešu mācītāja Gustava Brašes izpelnījās palamu "jaunlatvieši". Nievājošais apzīmējums kļuva par zīmolu Latvijas idejiskajai tapšanai un līdz ar lauku īpašumu atgūšanu XIX gadsimta sešdesmitajos gados, izglītošanos un kultūras dzīves aktivizēšanos, "latvietis palika pašapzinīgāks – viņā zuda zemais kalpu gars" (Latvija desmit gados. Jubilejas komisijas izdevums, 1928.g.).Te īpaši jāpiemin jaunlatviešu kustības aizsācēja un viena no ideologiem Krišjāņa Valdemāra veikums latviešu valsts saimnieciskās dzīves veidošanā un aktīvā komunikācijā ar sabiedrību caur viņa dibināto izdevumu Pēterburgas Avīzes (1862 – 1865, avīzes slēgšanu panāca baltvācu muižnieki). Viņa piemēram sekoja citi izglītoti latvieši, kurus raksturo milzīga enerģija, ejot uz vienu mērķi – pašiem savu Latviju. Un enerģija tam bija vajadzīga iespaidīga – latviešiem postošā Manseina revīzija (1882. - 1883.g.), kas nesa stingru Latvijas (tolaik, protams, valsts vēl nepastāvēja, latvieši dzīvoja trīs cariskās Krievijas guberņās) pārkrievošanu no vienas puses un baltvācu muižnieku ietekmīgā pretdarbība jebkādai virzībai nacionālas valsts virzienā no otras, misiju "Latvijas valsts" padarīja teju neiespējamu.Par neiespējamu šo ceļu daudzi uzskatīja arī XX gadsimta beigās, un tomēr tas notika arī otro reizi. Abos gadījumos neatkarības procesu sekmēja plašāki ģeopolitiski notikumi (Pirmais pasaules karš toreiz un PSRS sabrukums tagad), taču atsevišķu cilvēku pārliecība un enerģija bija izšķirošs faktors. Jo tas veidoja plašu sabiedrisku pieprasījumu, nešaubīgu, iespējams, iracionālu ideju par savu valsti. Un šodienas šaubas var vērtēt kā šo procesu turpinājumu. Tās noderēs rūdījumam, kas Latvijai būs vajadzīgs XXI gadsimta pasaulē, cīņā par cilvēku un par resursiem.
Latvijas enerģija
Vai mums ir vajadzīga sava valsts? Vai tas ir racionāli – uzturēt pie dzīvības mazo Latviju? Ir grūti iedomāties, ka XX gadsimta sākumā, vidū vai beigās jautājums par mūsu valsts nākotni no pašu latviešu mutes izskanētu ar tik neslēptām šaubām kā šobrīd. XXI gadsimta pirmās desmitgades ar tā paklupieniem finansēs un domās, mums reiz būs jāatceras kā šaubu laiks.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.